Uģa Mitrevica vadībā Sigulda pilsētu zīmolu topā par mīlētāko pilsētu Latvijā ir jau četrus gadus pēc kārtas. Aiz visiem novada panākumiem stāv cilvēki, kas nesavtīgi iegulda savu laiku un darbu. Aicināju Uģi Mitrevicu uz sarunu ne tikai kā pašvaldības vadītāju ar daudzu gadu pieredzi, bet arī kā spēcīgu personību un iedvesmas avotu. Šogad – arī Nacionālās apvienības premjera amata kandidātu.

 

– Cik dziļi tavas saknes ir Siguldā?

– Esmu dzimis Siguldā. Tūlīt būs 55 gadi, kopš esmu siguldietis. Mani vecāki pārcēlās uz Siguldu 1963. gadā. Tēvs sāka strādāt Siguldā par mežsargu vēl kā students no Jelgavas, tā ka esmu simtprocentīgs siguldietis, tāpat kā mana sieva un divas meitas. Mamma ilgstoši strādājusi izglītības jomā, bijusi skolotāja un orientēšanās trenere. Es pirmās nopietnās darba gaitas sāku Gaujas Nacionālajā parkā kā mežsargs. Gluži tāpat kā mans tēvs. Pēc tam kļuvu par vides inspektoru un tad arī par Gaujas Nacionālā parka direktora vietnieku. Pirms kļuvu par Siguldas novada pašvaldības priekšsēdētāju, vairākus gadus strādāju par Siguldas novada pašvaldības izpilddirektoru. Mana dzīve vienmēr ir bijusi saistīta ar Siguldu, nevaru iedomāties citu vietu, kur dzīvot.

 

– Sigulda ir īpaša vieta, iecienīta gan kā tūrisma galamērķis, gan kā dzīvesvieta, un uz to pārceļas arvien vairāk cilvēku. Kā izjūti savu nopelnu Siguldas veiksmes stāstā?

– Kad sāku strādāt pašvaldībā un iet uz savu sapni – Siguldu, kāda tā ir šobrīd –, pilsēta tāda nebija. Sigulda bija tipiska pēcpadomju laika pilsēta ar to atšķirību, ka tā atrodas skaistas senlejas malā ar ievērojamiem dabas un vēstures objektiem. Mans mērķis bija blakus vienai no skaistākajām ainavām Latvijā radīt arī pilsētu-pērli. Uzskatu, ka šobrīd Sigulda ir viena no labākajām dzīvesvietām Latvijā, un tas ir mūsu komandas kopējs nopelns. Uzsākot ceļu uz Saeimu, man ir labi padarīta darba sajūta, jo Sigulda ilgus gadus ir bijusi vienīgā pilsēta Latvijā, kur iedzīvotāju skaits ilgstoši ir pieaudzis, nevis mazinājies. Siguldas sauklis ir “Sigulda aizrauj!”, un tas labi raksturo, kādi mēs esam. Siguldas novada pašvaldībā strādā spēcīga komanda, un esmu drošs, ka arī bez manis novada vadība būs labās rokās un iesāktie darbi tiks turpināti.

 

– Esi izvirzīts par Nacionālās apvienības premjera amata kandidātu. Kas tevi pamudināja piekrist šim piedāvājumam?

– Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa latviešu ir nacionāli noskaņoti, un tāds esmu arī es. Diemžēl plaisa starp valsts varu un iedzīvotājiem pieaug. Pasaulē un Ukrainā notiekošais ļoti skaidri parāda un mums atgādina: kad pasaulē valda nestabilitāte, ir jāturas pie pamatvērtībām. Nacionālās apvienības mērķis vienmēr ir bijis nemainīgs – latviska Latvija un latviešu tautas labklājība. Tādēļ ir svarīgi ieklausīties iedzīvotājos, runāt ar viņiem vienā valodā. Uzskatu, ka mana pieredze kā pašvaldības vadītājam ļauj labi izprast, kas sabiedrībai ir svarīgs. Es joprojām esmu ideālists un uzskatu, ka it visā, ko darām, varam būt labākie. Kāpēc lai Latvija nebūtu labākā valsts Baltijā, nevis trešā no trim? Mēs nedrīkstam atpalikt no pasaules attīstības tendencēm. Mēs ātri varam pazaudēt Latvijai piederīgos, kas var izklīst pa pasauli ar tās piedāvājumiem, tām “konfektēm”, kas ir citur. Mans un manu domubiedru mērķis ir izveidot Latviju par labāko dzīvesvietu Baltijā, nevis būt atpalicējiem, kas cenšas panākt kaimiņus.

 

– Šķiet, ka sabiedrība ir tik nogurusi kā nekad – pandēmijas krīzi nomainījusi kara krīze, no tās izrietošais cenu pieaugums un neskaidrība par nākotni. Vai latviska Latvija šobrīd ir jautājums, par ko ir vērts uztraukties?

– Protams, ir būtiski darbi darāmi katrā nozarē, un tas arī tiek darīts. Nacionālā apvienība iestājas par Latvijas energopatstāvību, militāro drošību, atbalstu mazturīgākajiem iedzīvotājiem, mērķtiecīgu demogrāfijas politiku… Šo sarakstu varētu turpināt, bet tam visam nebūtu jēgas, ja nebūtu paša svarīgākā – ja nebūtu latviešu. Tiem, kas saka, ka latvisku Latviju uz maizes neuzsmērēsim, es atbildu: var pienākt diena, kad nav arī pašas maizes. Notikumi Ukrainā pierāda, ka par savu valsti, tautu un nākotni ir jācīnās ik brīdi. Un cīnīties var tikai tad, ja ir kopīgas vērtības. Un mums tā ir – sava valsts. Neviens nešaubās, ka mums tāpat kā pārējai pasaulei priekšā ir grūts, izaicinājumiem pilns laiks, kas prasīs gudru rīcību, lai globālos satricinājumus pārdzīvotu pēc iespējas nesāpīgāk. Uz valsts vadību ir jāskatās kā uz ilgtermiņa projektu, nevis sprintu līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Tāpēc mans mērķis ir radīt komandu, kas veido energopatstāvīgu, militāri labi sagatavotu valsti ar labu veselības aprūpi, kvalitatīvu izglītību un konkurētspējīgu biznesa vidi, kas īpaši atbalsta ģimenes ar bērniem un strādā pie sociālās nevienlīdzības mazināšanas.

 

– Sigulda ir izveidojusies par pilsētu, kur izvēlas dzīvot veselīga un aktīva dzīvesveida piekritēji.  Pastāsti, kam tu velti laiku ārpus darba?

– Jā, arī es daudz sportoju. Jau bērnībā nodarbojos ar orientēšanos, mana mamma bija trenere. Es trenējos arī vieglatlētikā. Paralēli tam mācījos mūzikas skolā un absolvēju vijoles klasi. Man bieži jautā, ko man ir iemācījusi vijole, kuru šodien vairs nespēlēju, un atbilde ir: spēju redzēt lietas citādi, disciplīnu un izturību. Bet nebija jau tikai pienākumi. Arī hokejs uz dīķa bija jāspēlē, jo dzīvoju blakus baznīcas dīķim. Es biju gana noslogots. Tas ietekmējis arī to, kā dzīvoju šodien. Diezgan bieži braucu ar velosipēdu, distanču slēpēm, piedalos sacensībās. Man šķiet tikai loģiski, ka visu dienu no brīža, kad atver acis, līdz brīdim, kad acis aizkrīt ciet, tu esi kaut kādā procesā un kaut ko dari. Tas, ko sajutu vēlāk, pirms gadiem padsmit… Man bija tā sauktā pusmūža krīze, un tad bija meklējumi. Viena no klasiskajām lietām, ko četrdesmitgadnieki dara, – mēģina noskriet maratonu, 42 kilometrus. Es to izdarīju, noskrēju Rīgas maratonu. Protams, es biju beigts. Kājas bija kā bluķi, nevarēju aiziet līdz vilcienam. Bet, kad mājās tiku līdz dušai, es vienkārši raudāju. Tas piepildījums ir tik liels, kad to izdari, ka es to sajūtu gribēju vēl un vēl. Esmu noskrējis vairākus maratonus un vairākus desmitus nobraucis ar riteni un slēpēm. Šovasar nācās izvēlēties – sports vai mani iemīļotie Siguldas Opermūzikas svētki, jo sacensības un svētki notika vienā laikā. Devos uz Austriju, kur nobraucu 130 kilometrus garo “Montafon” kalnu divriteņu maratonu ar kopumā 4500 metru augstuma kāpumu, izcīnīju trešo vietu savā vecuma grupā. Augšā kalnos sākās krusa. Kritu. Nobrāzu seju, kājas, rokas, vēderu. Tomēr pēc astoņām stundām distancē, esot vienam cīņā ar savu gribasspēku un vairākkārtēju tikšanu pāri “viss, vairāk nevaru”, sajūtas ir ne ar ko nesalīdzināmas.

 

– Aktīva politiskā darbība, sportošana – tas noteikti paņem daudz laika. Ko tavas ģimenes sievietes par to saka?

– Kad braucu uz sacensībām, ģimene mani pavada. Arī šogad sieva un meita mani sagaidīja kalnu maratona finišā, savukārt pēc tam brīvās dienas varējām pavadīt kopīgā atpūtā. Mēs visi ģimenē esam diezgan darbīgi un aizņemti ikdienā. Bez darba un sporta ir jāvelta laiks arī darbiem piemājas saimniecībā: jāpļauj zāle, jāšķūrē sniegs, jāsagatavo malka ziemai… Tā savā ziņā ir mūsu kopā būšana. Arī mans tēvs, kuram jau pāri astoņdesmit, ir nerimstošs nemiera gars. Vēl šogad atklājām viņa radīto ekspozīciju “Gaujas plostnieka stāsts” Gaujas malā, kas stāsta par viņa jaunības gaitām, esot Gaujas plostniekam. Arī tās tapšanā katrs ģimenes loceklis pielika savu roku. Vēl mūsu ģimenes kopīgais iknedēļas rituāls ir pirts apmeklējums. Katru sestdienu es kurinu pirti, un – liels vai mazs – visi peramies ar pašu sietām slotiņām. Tā reizē ir gan kopā būšana, gan spēka atgūšana jauniem darbiem. Lai trakais nedēļas skrējiens beigtos, nav labāka brīža kā apstāšanās pirts mierā. Kaut kam ir jābeidzas, lai varētu sākties kaut kas jauns.

 

“Montafon” kalnu velomaratonā iegūta 3. vieta savā vecuma grupā