Roberts Ozols: Krievija mobilizējas. Integrācija un nepilsoņi – ko darīt?
Ja vēl nesen nacionālu retoriku par izglītību latviešu valodā, okupekļa demontāžu un nepilsoņu jautājumu dzirdējām no atsevišķiem Nacionālās apvienības deputātiem, tad pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā acis ir atvērušās daudziem.
Latvieši ļoti labi saprot ukraiņus, jo mēs jau 1940./ 1941. un 1949. gadā iepazinām to, ko nozīmē “krievu pasaule”. Tieši šī iemesla dēļ mums jau sen vajadzētu būt imunitātei pret krievvalodīgo centieniem saglabāt divvalodību un kulta gājieniem 9. maijā, kam loģiska pretreakcija ir nacionāla politika. Taču problēma ir tāda, ka politiķu mugurkaula trūkuma dēļ līdz galam tas vēl nav noticis. Krievija izsludinājusi daļēju mobilizāciju, bet ko darīs Latvija?
Šajā saistībā man neizprotams ir viens ilgi malts jēdziens – “integrācija”. Integrācija kam un kur? Precīzi nesen kādā intervijā izteicās Juris Dobelis – viens no neatkarības atjaunošanas kustības līderiem. Viņš minēja, ka nevienā Eiropas valstī par tādu integrāciju nemaz nav runas. Un patiešām – tikai Latvijā var pastāvēt tik absurda sistēma, ka vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs joprojām nākam pretī ar mazākumtautību programmām, faktisku divvalodību, sākot ar produktu etiķetēm, sabiedrisko iestāžu mājaslapām un beidzot ar “Spiediet 1, lai izvēlētos latviešu valodu”. Tāpat joprojām daudziem latviešu jauniešiem tiek liegts darbs krievu valodas nezināšanas dēļ, kamēr okupantu pēcteči šeit mācās krieviski un 9. maijā apmeklē padomju režīmu slavinošas kulta vietas. Integrācija… Ja mēs vispār varam runāt par kādu integrāciju, tad tai jābūt balstītai vienā valodā – latviešu valodā. Mēs dzīvojam neatkarīgā Latvijā, un mums nav nevienam jāatskaitās. Divvalodības sistēmas jālikvidē!
Tāpat Latvijā aktuāls ir Krievijas pilsoņu un nepilsoņu jautājums. Man priekšzīmīgs liekas Ukrainas piemērs. Tā, lūk, prezidents Volodimirs Zeļenskis nesen izteicās, ka visiem krieviem, kuri kopš 2014. gada aneksijas ieradušies Krimā, būs tā jāatstāj, jo viņiem tur nav tiesību atrasties. Un ar ko atšķiras Latvijas nepilsoņi? Šie cilvēki ieradās Latvijā ar tankiem 1940. un 1944./1945. gadā, un viņiem šeit nebūt nav lielāku tiesību atrasties. Patiesībā tiem ārzemniekiem, kuri šeit ieradušies nesen kā studenti, godprātīgi mācās latviešu valodu un ciena mūsu valsti, ir daudz lielāks pamats šeit būt. Izšķiroša stratēģiska Latvijas kļūda ir bijusi šo jautājumu ignorēt trīs gadu desmitus, tostarp viena no lielākajām kļūdām tika pieļauta 1990. gados, kad netika panākta atvaļināto PSRS militārpersonu un viņu ģimenes locekļu izvešana no Latvijas.
Pirms es runāju par nepilsoņiem, jāmin Krievijas pilsoņu jautājums Latvijā, jo, atšķirībā no nepilsoņiem, viņiem pastāv tiesiskais regulējums par repatriāciju. 2022. gada aprīlī notika Ārlietu komisijas sēde, kurā izskatīja abpusējos Latvijas-Krievijas līgumus, un komisija balsoja saglabāt Latvijas-Krievijas 1993. gada līgumu par pārceļošanas tiesību atvieglošanu jeb repatriāciju. Daudzi nemaz nezina par šādu iespēju, tāpēc uzskatu, ka ir iespējams Sabiedrības integrācijas fonda vai kādas citas iestādes paspārnē attīstīt projektu, kurš reklamē repatriācijas iespējas. Ir naivi uzskatīt, ka karš Ukrainā ir tikai Putina karš, jo arī šeit 90 % no balstiesīgajiem Krievijas pilsoņiem nobalsoja par Putinu vēl 2018. gada vēlēšanās. Tāpēc šiem cilvēkiem Latvijā nav vietas, tā ir piektā kolonna – reāls drauds Latvijas drošībai. Pozitīvi vērtējama termiņuzturēšanās atļauju (TUA) tirdzniecības pārtraukšana Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem līdz nākamā gada vidum, bet, manuprāt, šī savulaik Aināra Šlesera radītā programma, kas paredz TUA trešo valstu pilsoņiem apmaiņā pret investīcijām Latvijā, šo valstu pilsoņiem jāpārtrauc uz nenoteiktu laiku, kā arī jāanulē jau esošās TUA. Savukārt patstāvīgās uzturēšanās atļauju prasības ievērojami jāpaaugstina.
Nepilsoņu jautājums ir sarežģītāks, jo šī iedzīvotāju daļa nav nevienas valsts pilsoņi, līdz ar to uz tiem neattiecas Latvijas-Krievijas 1993. gada līgums par repatriāciju. Tāpēc uzskatu, ka tas, ko mēs varam darīt, ir šiem cilvēkiem dzīvi padarīt pēc iespējas neērtāku, kamēr tie neapgūst valsts valodu un nepabeidz naturalizācijas procesu. Jebkuram Latvijas iedzīvotājam ir jāspēj komunicēt latviešu valodā un ir jābūt vienotai izpratnei par vēstures procesu. Jo īpaši svarīga ir 20. gadsimta vēsture – fakts, ka Latvija 1940. un atkal 1944./1945. gadā tika okupēta, ir jāpieņem ikvienam. Šis naturalizācijas process nevar būt vienkāršs, valoda ir jāprot labi, nevis “labrīt, paldies” līmenī. Pilsonība ir rezultāts cieņai pret valsti un latviešu valodas, vēstures zināšanu kopumam, nevis dāvana.
Runājot par šīs problēmas sakni, tā balstās ne tikai līdzšinējā prokremlisko partiju darbībā, bet arī atsevišķās latviešu partijās. Partijām bieži vien pārmet balsošanu kopā ar prokremliskiem spēkiem. Tas ir normāli, ja reizēm sakrīt balsojums kādā saimnieciskā jautājumā, bet nacionālos jautājumos tā ir valsts nodevība. Ir viena ļoti cieša korelācija, kuru var novērot gadiem. Tas ir “Attīstībai/Par” tandēms ar “Saskaņu”. Tas atspoguļojās viņu balsojumā pret kolorado lentīšu aizliegšanu, pret okupekļa demontāžas tālāku virzību 2019. gadā, un tajā, ka šis spēks devis patvērumu bijušajam “Saskaņas” premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim. Un vēl nesen – 8. septembrī – “Attīstībai/Par” ar “Saskaņu” ielika kāju durvīs, lai faktiski daļēji saglabātu krievu mazākumtautību programmu Latvijā.
Prokremlisku partiju eksistence ir apkaunojošs fakts. Ir nepieciešams aizliegt šo organizāciju darbību, bet tas ir valsts drošības dienestu, nevis likumdevēja jautājums. Latvijā šādas politiskās organizācijas ir vairākas, bet uzkrītošākās – “Latvijas Krievu savienība”, “Stabilitātei” un “Saskaņa”. “Stabilitātei” pārstāvis intervijā “Delfi” pat necentās slēpt savas simpātijas Krievijai – intervijā Delfi faktiski izpļāpājās, ka Ukrainā, redz, notiekot specoperācija. Savukārt Rosļikova izteicienam par to, ka jāsoda okupekļa gāšanas atbalstītāji pēc principa “pantu atradīsim” vispār būtu bijis jāizsūta viņu uz austrumiem jau pirmajā stundā.
1. oktobrī ir iespēja šīs lietas mainīt. Balsosim par nacionāliem spēkiem, kuri konsekventi iestājas par Latvijas nacionālajām interesēm un nemaina savus ideālus atkarībā no vēja virziena – ja neskaita atsevišķu centīgu politiķu mērķtiecīgu darbību, tad nacionālā politika ilgstoši atstāta plauktiņā. Laiks noslaucīt šos putekļus un reizi par visām reizēm to celt dienasgaismā!
