Saeimas sēde, kurā tika izskatīts jautājums par tālmācības ierobežošanu 1.–6. klasēs, izvērtās spraiga. Grozījumi Izglītības likumā ir absurdi un aroganti. Vienlaikus ir nepieciešams skaidrot, kam tālmācība ir piemērota, jo tā patiešām nav domāta visiem.
Tālmācības definīciju maiņās pazūd būtība
Diskusijas par tālmācības nākotni Latvijā turpinās jau vismaz vairākus mēnešus, taču pēdējās nedēļās kļuvušas īpaši asas. Saeimā un Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) tiek šķetināti sarežģīti formulējumi un noteikumu variācijas, taču šajā juridisko nianšu kalambūrā diemžēl tiek aizmirsta jautājuma būtība. Tālmācība 1.–6. klašu vecumposmā ir nepieciešama tikai nelielai skolēnu daļai. Šajā grupā tā ir nevis kaprīze, bet gan dzīves diktēta vajadzība. Tomēr IZM ministre Dace Melbārde (JV) un koalīcijas partijas to cenšas pasniegt kā ērtību jautājumu, nevis risinājumu konkrētām ģimeņu vajadzībām.
Fakts pret pieņēmumu
Pašlaik Latvijā pamatskolas tālmācības programmās mācās aptuveni 3500 bērnu. No tiem trešdaļa dzīvo ārvalstīs, katrs piektais ir cietis no mobinga, un liela daļa bērnu saskaras ar nopietniem veselības traucējumiem – to apstiprina Izglītības kvalitātes valsts dienesta dati. Tie ir bērni un ģimenes, kuriem tālmācība ir vienīgais veids saglabāt saikni ar Latvijas izglītības sistēmu vai nodrošināt bērnam emocionāli un fiziski drošu mācību vidi.
Reālās iespējas pret utopiskiem solījumiem
Skaļi tiek daudzināts princips, ka izglītībai jāatbilst bērna labākajām interesēm. Taču realitātē, kad runa ir par tālmācību, šis princips tiek atstāts otrajā plānā. Politiķu diskusijās dominē definīcijas un ierobežojumi, nevis bērnu reālās vajadzības. Tā vietā, lai uzlabotu izglītības kvalitāti tālmācībā, vienkāršāk ir to praktiski aizliegt. Tas ir mīts, ka tālmācība nenodrošina augstu izglītības kvalitāti. Arī šajā formātā mācību līmenis ir visdažādākais, tāpat kā klātienē, un tieši pie kvalitātes celšanas būtu jāstrādā. Turklāt skolu infrastruktūra un pedagogu atbalsta personāla nodrošinājums jau šobrīd cieš no nopietna deficīta — kā varam ticēt, ka katram bērnam ar īpašām vajadzībām vai mācību grūtībām būs pieejams palīgs vai speciālists klātienē? Tas ir utopisks solījums.
Argumenti par un pret
Bieži kā galvenais arguments pret tālmācību tiek minēts bērnu ilgstošais laiks pie datora. Bet šis apgalvojums bieži balstās maldīgos priekšstatos par tālmācības praksi. Labākajās tālmācības skolās mācību process netiek reducēts uz “sēdēšanu pie ekrāna”. Skolēni dodas ekskursijās, piedalās ārpusskolas aktivitātēs, mācības vada pedagogs, bet vecāks ir kā palīgs. Turklāt modernās digitālās platformas nodrošina precīzu mācību progresa un apmeklējuma kontroli, ko daudzas klātienes skolas vēl tikai cenšas panākt. Likumā būtu jāiestrādā kritēriji tām tālmācības skolām, kuras pašlaik trūkstošo kontroles mehānismu dēļ neīsteno godprātīgu praksi, taču šobrīd šis jautājums ir atlikts tālākā nostūrī un vairāk tiek domāts par bērnu un vecāku izvēļu ierobežošanu.
Aizliegums visiem vai tikai dažiem?
Papildu satraukumu rada fakts, ka pašreizējā redakcija paredz īpašus izņēmumus – piemēram, diplomātu un konsulāro dienestu darbinieku bērni varēs turpināt apgūt tālmācību 1.–6. klasē. Taču kāpēc bērns, kas cietis no mobinga vai skolēns ar nopietnām veselības problēmām ir mazāk “īpašs”? Iemesli, kāpēc ģimenes izvēlas tālmācību šajā vecumposmā, ir ļoti dažādi un nav iespējams tos visus uzskaitīt likumā. Rezultāts ir bīstams – bērni tiek šķiroti, un tikai daži var turpināt mācīties sev piemērotā formātā, bet pārējiem šī iespēja tiek liegta. Šāds risinājums ne tikai ierobežo brīvību, bet arī grauj uzticību valstij, kam vajadzētu vienlīdzīgi pārstāvēt un rūpēties par visiem bērniem.
Kas tiek ignorēts?
Šobrīd diskusijas par tālmācību aizliedz, nevis attīsta. Tā vietā, lai stiprinātu kvalitātes kritērijus, definētu obligātās prasības un nodrošinātu kontroli, koalīcijas partijas “Progresīvie”, “Jaunā Vienotība” un “Zaļo un Zemnieku savienība” izvēlas vienkāršāko ceļu — būtiski ierobežot, nevis risināt. Šādā veidā tiek šķiroti bērni un ģimenes, neņemot vērā, ka dažiem tālmācība ir vienīgā iespēja turpināt mācības.
Tālmācība pamatskolas vecumā patiešām nav domāta visiem bērniem, tomēr tie daži tūkstoši skolēnu, kas to apgūst, to dara nevis modes vai ērtības pēc, bet tāpēc, ka citādi nevar. Valdībai nevajadzētu cīnīties ar definīcijām un aizliegumiem, bet gan veidot tādu regulējumu, kas nodrošina kvalitāti un palīdz ģimenēm, jo tikai tad mēs varēsim patiesi runāt par bērna labākajām interesēm.
