Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētājas vietnieka Raivja Dzintara uzruna partijas kongresā 2025. gada 13. decembrī.
Mīļie draugi, domubiedri! Kongresa delegāti, viesi! Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētājas vietnieka Raivja Dzintara uzruna partijas kongresā 2025. gada 13. decembrī.
Jebkurai lietai nozīmi piešķir fons. Ūdens glāzei viena nozīme ir “viss iekļauts” tipa viesnīcā, pavisam cita – atrodoties tuksneša sausumā un svelmē. Nacionālā apvienība, mēs kā tās biedri, mūsu vērtības un ideoloģija… Mēs to nevaram lūkot atrauti no tā, kas notiek mums apkārt – tieši tagad, šajā laikā.
Pateikt, ka mēs dzīvojam pārmaiņu laikos, būtu nepateikt neko. Vēl nesen mūsu laikmetu raksturoja tādi jauni svešvārdi kā globalizācija, internacionalizācija, vesternizācija, unifikācija… šodien šie jēdzieni jau lielā mērā ir novecojuši. Šodienas realitāti raksturo citi apzīmējumi. Izmaiņas teju visās sociālās dzīves jomās notiek nevis vienkārši ātri, bet paātrinājumā. Procesu sarežģītība sasniedz haosa līmeni. Tas nozīmē, ka sazīmēt skaidras cēloņsakarības starp notikumiem kļūst arvien grūtāk. Nenoteiktība vairs nav saistīta tikai ar informācijas trūkumu. Nenoteiktība ir strukturāla. Jēdzieni kļūst izplūduši. Zūd robežas starp realitāti un viltus realitāti. Tas, kā izskatās, ietekmē cilvēku dzīvi vairāk nekā tas, kā ir. Banāls 140 zīmju ieraksts kļūst ietekmīgāks par izsvērtu zinātnisku analīzi.
Mākslīgais intelekts un tehnoloģijas no cilvēka palīga izlēmīgi dodas lēmumu pieņemšanas teritorijā. Mākslīgais intelekts jau šobrīd nesalīdzināmi pārsniedz daudzas dabīgā intelekta spēju robežas. Un mēs esam tikai šī ceļa sākumā. Vecās institūcijas, kas nodrošināja pasaules kārtību un vismaz kaut kādā mērā uzturēja demokrātijas sistēmu, jaunajā pasaulē aizvien vairāk zaudē savu nozīmi. Bez vecās kārtības mēs dzīvot nemākam, bet jaunās kārtības vēl nav. Tie, kas piedzīvojuši 90. gadus, atceras, ka pārmaiņu laikos dominē tie, kam ir brutāls spēks. Daži no viņiem izdzīvo un uzplaukst, daži krīt no sāncenšu lodes. Vai brutāls spēks ir vienīgais arguments arī šodienas lielajās pārmaiņās? Kas ir tās “kārtis”, kas nav Ukrainai? Un vai mums tās šajā jaunajā pasaulē vēl ir?
Dārgie biedri, kolēģi! Ko šajā laikā nozīmē būt nacionāli konservatīvam?
Konservatīvisms vienmēr ir aizstāvējis laika pārbaudītas vērtības. Tas ir aizsargājis pārbaudītu kārtību iepretim tādām izmaiņām, kas draud to sagraut un nepiedāvā vietā citu – labāku. Kas ir tā sistēma, kuru šodien mēs izvēlamies aizstāvēt? Kāda tā ir un vai tā vispār ir iespējama?
Latvijas kā latviskas, drošas un plaukstošas valsts ideāls ir tas, kas vieno šajā zālē sēdošos. Apzinoties, ka šis formulējums ir abstrakts un daudzi no mums šos vārdus konkrētās situācijās tulkotu dažādi, tomēr tajā neapšaubāmi ir virziens. Šajos laikos saglabāt virzienu, tas jau ir daudz. Bet kāpēc mēs šo virzienu esam izvēlējušies? Kas mums ļauj šajā virzienā saskatīt jēgu un tai sekot?
Mana atbilde ir ne tikai emocionāla, bet arī ļoti pragmātiska. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš zina, kas viņš ir. Tikai tad, ja es spēju apzināties pats savas robežas, es spēju satikties ar otru. Ja ir tikai otrs, bet nav robežas, es tieku izmantots un ekspluatēts citu vajadzībām.
Bet ir arī otra puse. Ja man ir tikai robežas, bet nav otrs, es izdziestu vientulībā. Man vajag abus. Man vajag mīlēt, būt iekļaujošam, pieņemošam, un vajag arī sargāt savas robežas.
Šos pašus principus var attiecināt arī uz plašāku sabiedrību. Desmitgadēm ilgi Rietumu civilizācija ir patiesi tiekusies būt iekļaujoša, būt pieņemoša, bet ir aizmirsusi par savu robežu sargāšanu. Ne mirkli nešaubos, ka mēs esam daļa no Rietumu kultūrtelpas. Pat ja atšķirīgi vērtējam šajā laikmetā dominējošos procesus Eiropā, mēs vienalga esam eiropieši. Tā ir mūsu civilizācija. Un mūsu civilizācija pašlaik ir pārāk plaši atvērusi vārtus imigrācijai, tās morālais kompass ir novirzījies no vērtībām, kas mūs padara cīnīties spējīgus, spējīgus apzināties un aizstāvēt savas robežas.
Vai Eiropa atgūsies? Vai spēs atgūt sevi? Un ja spēs, vai neiekritīs otrā grāvī – kad ir robežas, bet nav vairs pieņemšanas un iekļaušanas. Manuprāt, arī šāda Eiropa nebūtu Latvijas interesēs.
Bet sāksim ar sevi! Kā ir ar Latvijas nacionāli konservatīviem cilvēkiem? Kā ir ar mūsu partiju – ar katru no mums? Vai jūtam līdzsvarā abas šīs svarīgās daļas – gan mīlestību, pieņemšanu un iekļaušanu, gan savu robežu sargāšanu? Mūsu robežas, mūsu ideoloģija, mūsu vērtības… tām ir nozīme, ja tās kalpo mums kā cilvēkiem. Lielāka nozīme par to, ko mēs sakām, ir tam, kā mēs dzīvojam.
Vai latviešu tautas vienotība mums ir vērtība vienmēr vai tikai tad, kad konkrētie latvieši ir mūsu domubiedri? Jautājums ir provokatīvs. Protams, tautietis var pārstāvēt arī tādus uzskatus, kurus nekad nevarēsim akceptēt. Bet mūsdienu piemēri rāda, ka vislielākais naids var izpausties tieši nācijas iekšienē. Starp demokrātiem un republikāņiem. Starp labējiem un kreisajiem. Starp covid vakcīnu atbalstītājiem un pretiniekiem. Vai mūsu nacionālisms ietver vajadzību pacelties pāri šīm robežām un slāpēt savstarpējo naidu pat tad, ja strīdā esam emocionāli iesaistījušies personīgi?
Vai mēs mīlam savējos? Vai mūs interesē tas, ko savējie domā, kas viņiem svarīgs, kā viņi jūtas? Un cik plaša mums ir šo savējo sajūta? Vai esam savējie kā partijas biedri? Vai esam savējie kā latvieši? Kā eiropieši?
Dārgie biedri! Šajos neskaidrajos apstākļos skaidrs, manuprāt, ir tas, ka Nacionālās apvienības nonākšana pie varas vairāk nekā jebkad ir Latvijas stratēģisko interešu jautājums. Lai ko mēs katrs domātu par ASV administrācijas rīcības motīviem, Eiropas vājās vietas, uz kurām tā norāda, ir īstas. Eiropas un Latvijas interesēs ir spēt veidot tādu Eiropas politiku, kas nozīmētu stiprākas saites starp Eiropu un ASV. Tie politiskie spēki, kas daudzus gadus bija aizmirsuši par robežu sargāšanu, šodienas realitātē nevar būt labs partneris amerikāņiem.
Šis ir brīdis, kad Nacionālajai apvienībai ir droši jāiet nevis tikai uz atrašanos valdošajā koalīcijā, bet uz tās vadīšanu. Es ticu, ka tas ir iespējams un es ticu, ka Nacionālā apvienība to izdarīs. Bet tajā brīdī, kad Nacionālajai apvienībai šī iespēja būs, ir svarīgi, lai mēs stingri stāvētu uz abām kājām. Lai mēs spētu vienot savu tautu, lai Latvijā mēs dzīvotu īstā demokrātijā, īstā atšķirīgu viedokļu pieņemšanā (nevis tikai tādā viedokļu pieņemšanā, kur viedoklim jāsaskan ar vienīgo pareizo), lai mēs spētu sarunāties un dzirdētu viens otru, un vienlaikus, lai mēs skaidri zinātu, kas mēs esam, un savas robežas spētu aizstāvēt.
Saules mūžu Latvijai!
