Varētu sākt ar klasiskāko frāzi: šis gads izaicināja pastāvošo kārtību. Ka šis nebija vienkārši “kārtējais gads”, ka ģeopolitiskā nestabilitāte un pārmaiņas bija kā pagrieziena punkts, kā satricinājums.
Bet 2025. gads bija kārtējais pagrieziena punkts, kārtējais nestabilitātes un statu quo izaicinājumu gads. Nevis ģeopolitiskā nestabilitāte izaicina status quo, bet ģeopolitiskā nestabilitāte ir status quo.
Karš Eiropā nebeidzās. Autoritārie režīmi kļuva koordinētāki. Rietumi – bieži vien fragmentētāki.
Un mums tas lieku reizi atgādina, ka savu drošību vairs nevar balstīt uz pieņēmumiem. Ne uz pieņēmumu, ka “kāds vienmēr būs blakus”. Ne uz pieņēmumu, ka starptautiskās normas pašas no sevis darbosies kā bruņuveste.
Tas nenozīmē, ka vērtības jāmet malā. Nē. Tas nozīmē tikai vienu – politiku nedrīkst veidot vēlamības izteiksmē. Ārpolitikā ar cerību vien nepietiek. Šādā pasaulē ārpolitikas kvalitāti nemēra pēc tā, cik korekti mēs atkārtojam kopējo līniju un cik virtuozi runājam par “noteikumos balstīto starptautisko kārtību”. To mēra pēc tā, vai spējam ietekmēt lēmumus, virzienus un tendences. Ir lietas, kas 2025. gadā tika izdarītas pareizi. Ir lietas, ko vajadzēja izdarīt. Ir lietas, ko varbūt nevajadzēja.
Starptautiskā sistēma buksē
Aizvadītais 2025. gads turpināja pierādīt, ka starptautiskās institūcijas, uz kuru pamata tika būvēta starptautiskās drošības arhitektūra, nespēj izpildīt savu pamatuzdevumu – atturēt agresiju.
ANO Drošības padome Ukrainas kara kontekstā joprojām ir paralizēta Krievijas veto dēļ. Tajā pašā laikā Latvija tika ievēlēta ANO Drošības padomē uz tuvākajiem diviem gadiem.
Bet te uzreiz jāsaka: mandāts pats par sevi nav sasniegums. Mandāts ir instruments. Sasniegums būs tikai tas, ko Latvija ar šo instrumentu spēs izdarīt. Ja mūsu klātbūtne šajā nozīmīgajā formātā nozīmēs tikai korektu balsošanu kopējā blokā un skaistas frāzes par “starptautiskajām tiesībām”, tad tā būs reputācijas spodrināšana, nevis drošības politikas veidošana.
Mums jābūt gataviem būt neērtiem. Gataviem uzdot jautājumus, no kuriem citi izvairās. Un jābūt arī paškritiskiem: ja valsts iegulda diplomātisko enerģiju, uzmanību un resursus, tam ir jābūt ar skaidru mērķi un atdevi. Diplomātiskā klātbūtne nevar būt pašmērķis – tai jādod saturs, ne tikai statuss.
Un šeit nevar ignorēt arī cenu, kas tika maksāta par šo mandātu. Atsevišķi balsojumi ANO Ģenerālajā asamblejā Tuvo Austrumu jautājumos, politiski kompromisi, kā arī izvēle uzturēt diplomātisku klātbūtni ar autoritāru režīmu Kubā – tas viss nav “neitrāls fons”. Tie ir politiski signāli. Ir pamatoti jautāt, vai šie signāli stiprina Latvijas drošību un vērtību konsekvenci, vai arī tie kalpo tikai mandāta tehniskai nodrošināšanai.
Krievija – normalizēts drauds
Otrā lielā 2025. gada mācība: Krievija nav “iesaldēts drauds”. Krievija ir drauds, kuru Eiropa riskē normalizēt, pierodot pie tā klātbūtnes.
Krievija 2025. gadā neizrādīja ne mazākās pazīmes, ka tā būtu gatava izbeigt agresiju. Diplomātiskās “iniciatīvas” biežāk bija vienkārši laika vilkšana. Karadarbībā Ukrainā Krievijas “kara loģika” bija ciniska un nežēlīga – uzbrukumu mērķi biežāk bija civiliedzīvotāji un kritiskā infrastruktūra. To redzam arī šodien, Krievijai mēģinot burtiski nosaldēt ukraiņus, lai tie padotos.
Baltijas reģionā šī realitāte izpaudās ļoti konkrēti. Regulāras provokācijas, sabotāžas, biežāk gan nosauktas par hibrīduzbrukumiem nevis kvalificētas skaidros juridiskos terminos, liedzot mums jebkādu iespēju izmantot savus tiesiskos instrumentus. Kiberuzbrukumi kļuva par “ikdienas fonu”, nevis ārkārtas notikumu. Pelēkās zonas agresija – provokācijas, gaisa telpas pārkāpumi ar droniem un iznīcinātājiem, demonstratīvas militārās aktivitātes pierobežā, nekas no tā vairs netiek uztverts kā šokējoši incidenti, bet kā jaunā norma.
Ja militāras un hibrīdas darbības vairs netiek uztvertas kā izņēmums, bet kā pieņemama realitāte, tad agresors ir panācis savu – mūsu “tolerances” līmenis ir pabīdīts uz augšu.
Krievijas agresijas kontekstā gan darījām to, kas bija jādara – atbalsts Ukrainai turpinājās, aizsardzība tika stiprināta, darbs NATO ietvarā bija aktīvs. Tas ir pareizi, un tas ir jāatzīst.
Taču ar to nepietiek. 2025. gadā Latvija ārpolitikā pārsvarā reaģēja, nevis virzīja. Sankciju diskusijās, Krievijas izolācijas jautājumos – gan iekšēji, gan ārēji -, starptautiskā spiediena eskalācijā Latvija biežāk sekoja procesiem, nevis tos paātrināja. Vairākas iniciatīvas – tranzīta, pārvadājumu un tirdzniecības ierobežojumu jomā – netika virzītas vai tika noraidītas.
Drošības politikā pareiza reakcija ir minimums, nevis mērķis. Ja mēs paši nepaātrinām procesus, iniciatīvu vienmēr var pārņemt agresors.
Atvienošanās – reāla, ne retoriska
Atskatoties uz 2025. gadu, jāpiemin arī uzvaras, kas nav tikai diplomātiski žesti. Februārī Latvija kopā ar kaimiņiem beidzot veica desinhronizāciju no Krievijas vadītā BRELL elektrotīkla. Tas arī ir piemērs tam, kādai jābūt mūsu rīcībai visās jomās – nevis gaidīt “piemērotāku brīdi”, bet pārgriezt saites, kas mūs joprojām sien pie agresora infrastruktūras un ietekmes.
Ja mēs spējām atvienot vadus, mums ir jāspēj atvienot arī ekonomiskās un tiesiskās saites, kas joprojām baro Krievijas kara mašīnu.
Sankcijas un iesaldētie aktīvi
Pagājušajā gada nogalē īpaši skaļi izskanēja jautājums par Krievijas iesaldētajiem aktīviem. Eiropa spēja panākt šo aktīvu iesaldēšanu. Taču brīdī, kad bija jālemj par reālu konfiskāciju vai izmantošanu Ukrainas labā, politiskā drosme beidzās.
Rezultāts ir zināms: Ukraina saņem procentu ienākumus, Eiropa aizņemas un izsniedz aizdevumu Ukrainai, bet agresora līdzekļus turpinām sargāt.
Īpaši neērts, bet neizbēgams jautājums šeit ir arī par Latviju: kāpēc nekas netiek darīts ar Latvijas jurisdikcijā iesaldētajiem aktīviem? Kāpēc mēs vienmēr gaidām “kopējo risinājumu”, ja kopējie risinājumi parasti rodas tikai tad, kad kāds uzdrīkstas spert pirmo soli?
Ja Eiropa 2025. gadā nespēja iet līdz galam, tas ir signāls ne tikai Ukrainai. Tas ir signāls Maskavai, ka politiskā griba Rietumos ir ierobežota.
Reāls atbalsta kritums Ukrainai
Vēl viens neērts fakts par 2025. gadu: kopējais reālais atbalsts Ukrainai samazinājās, ja skatāmies uz jaunām finansiālām un militārām saistībām.
Jauno piešķīrumu apjoms no Eiropas 2025. gadā bija zemāks nekā iepriekšējos gados. Tas nenozīmē, ka atbalsts pazuda. Tas nozīmē, ka politiskā griba vairs nepieaug.
Karā izšķirošs ir temps. Katrs gads, kurā Rietumi Ukrainai nesniedz lielāku atbalstu nekā iepriekš, Kremlī tiek atbilstoši tulkots kā signāls par nogurumu.
Tieši uz to Krievija balsta savu stratēģiju – noturēties ilgāk par Rietumu gatavību atbalstīt Ukrainu.
Latvija šajā kontekstā izskatījās labāk nekā daudzi citi. Taču ar to nepietiek, ja kopējais temps palēninās.
“Koordinācija ar Baltijas valstīm” – kad laba prakse kļūst par alibi
Cieša sadarbība ar Lietuvu un Igauniju ir Latvijas drošības pamats. Taču 2025. gadā frāze “jārīkojas koordinēti ar Baltijas partneriem” pārāk bieži praksē nozīmēja – pagaidīsim, kamēr kāds cits izdarīs pirmais.
Aizvadītajā gadā tas parādījās vairākos jautājumos, kur tieši mums vajadzēja paātrināt tempu: Krievijas un Baltkrievijas izolācijas praktiskajos soļos. Mēs bieži izvēlējāmies “drošāko” procesu – paziņot, ka jākoordinējas, pēc tam skatīties, ko dara citi. Mazām valstīm ietekme rodas tikai tad, ja tās ir gatavas uzņemties risku būt pirmajām ar ideju – un tad savākt sabiedrotos, nevis slēpties aiz tiem. Ja iniciatīvas nav, koordinācija pārvēršas par alibi bezdarbībai.
Attīstības sadarbība – ko mēs atbalstām?
Pagājušā gada ārpolitikas ziņojumā kā viens no attīstības sadarbības projektiem ir minēts projekts Palestīnā, kas vērsts uz “labas pārvaldības” stiprināšanu. Šeit pat nav runa par summām. Runa ir par prioritāšu loģiku.
Attīstības sadarbību ar Palestīnu īstenojam 2025. gadā, kad Hamās turpināja militāru konfrontāciju ar Izraēlu, kad Hamās atbalstītāja Irāna aktīvi atbalstīja teroristiskus grupējumus. Šie paši režīmi un tīkli sadarbojās ar Krieviju, kas tieši apdraud Latvijas un Eiropas drošību. Šādā kontekstā finansēt “labas pārvaldības” projektus teritorijā, kur drošības realitāti nosaka ar terorismu saistītas struktūras, nav atbilstošs ārpolitikas instrumentu pielietojums.
Mūsu attīstības sadarbības projektiem jāiet vienā virzienā ar mūsu drošības mērķiem, nevis pretī Krievijai, Irānai un citiem sistēmiskiem draudiem.
Par prioritātēm šogad un turpmāk
Ja 2025. gads skaidri parādīja, ka “izdzīvošanas minimums” mums kā ES un NATO ārējās robežas valstij vairs nav pietiekams, tad 2026. gadam ir jābūt gadam, kurā Latvija apzināti pāriet uz aktīvāku un mērķtiecīgāku lomu tajās jomās, kas ir mūsu tiešajās drošības un izaugsmes interesēs.
Austrumu flangs – NATO kodols
Austrumu flangs nav NATO perifērija – tā ir gan NATO ārējā robeža, gan alianses drošības kodols. Un 2026. gadā tas ir jānostiprina nevis vārdos, bet struktūrā. Hāgas samitā tika pateikts skaidri: aizsardzības vajadzības pieaug, un valstīm, kas iegulda, ir tiesības prasīt atbilstošu klātbūtni.
Ja Latvijā aizsardzības finansējums ir 5% apmērā no IKP, tad mūsu mērķim ir jābūt pastāvīgas sabiedroto klātbūtnes nodrošināšanai. Pastāvīgai infrastruktūrai. Noliktavām. Loģistikai. Militārajai mobilitātei.
Ilgtermiņa atturēšana balstās uz to, vai pretinieks redz: šeit ir sistēma, kas ir uz vietas, ar spējām, ar atbalstu, ar rezervēm un ar spējām rīkoties un reaģēt uzreiz.
Krievijas un Baltkrievijas izolācija
Krievijas un Baltkrievijas izolācija – pilnīga – ir politiska nepieciešamība. Pēdējie gadi ir skaidri demonstrējuši, ka daļēja izolācija nav gana nopietns sods agresoram – katrā ziņā ne tāds, kas varētu atturēt no agresijas.
Tāpēc 2026. gadā Latvijai ir jābūt starp tām valstīm, kas konsekventi iestājas par pilnīgu agresoru politisko un ekonomisko izolāciju. Ne tikai par sankciju uzturēšanu, bet arī to pastiprināšanu tur, kur tās vēl nav izmantotas.
Tas nozīmē muitas tarifu instrumentu izmantošanu Eiropas Savienības līmenī nozarēs, kas vēl nav sankcionētas. Tas nozīmē sistemātisku sankciju apiešanas kontroli, nevis selektīvu reakciju uz atsevišķiem skandāliem.
Attiecības ar ASV – jāpielāgojas realitātei
Eiropas attiecībās ar ASV pēdējās nedēļās uzmutuļojušas dažādas krīzes. Mums par savām attiecībām ar ASV ir jārunā, nezaudējot apziņu par svarīgo – ASV ir mūsu stratēģiskais partneris.
Jaunā ASV Nacionālās drošības un aizsardzības stratēģija skaidri norāda: ASV fokuss arvien vairāk virzās uz Ķīnu, Klusā okeāna reģionu un iekšējām prioritātēm.
Krievija ir drauds Eiropai, Eiropai pašai jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību. Tas nav signāls par aiziešanu. Tas ir signāls par prioritāšu pārorientāciju.
Latvijai tas nozīmē ļoti praktisku uzdevumu – pielāgot savu ārpolitiku un aizsardzības plānošanu šai realitātei, nevis balstīties uz cerībām un ilūzijām. Tas nozīmē modernizēt divpusējo sadarbību – aizsardzības industrijā, enerģētikā, tehnoloģijās. Tas nozīmē regulāru parlamentāro dialogu ar ASV Kongresu, nevis tikai epizodiskas vizītes. Tas nozīmē virzīt Latviju kā loģisku vietu pastāvīgākai ASV klātbūtnei, ja abas puses tam ir gatavas.
Un tas nozīmē arī aktīvu ekonomikas un uzņēmēju sadarbību.
Autoritārisma ass: Krievija, Irāna, Ķīna
Runājot par ASV prioritātēm, jāatzīst, ka drošība 2026. gadā vairs nav segmentējama.
Mēs nevaram būt principiāli pret Krieviju, bet elastīgi pret Ķīnu.
Mēs redzam, kā veidojas autoritāro režīmu ass, un Pekinas atbalsts Maskavai ir tiešs drauds mūsu drošībai.
Latvijas ārpolitikai 2026. gadā ir jāpārstāj lolot ilūzijas par “ekonomisko izdevīgumu” no režīmiem, kas subsidē mūsu ienaidniekus. Prioritātei jābūt sadarbībai ar demokrātiskajiem partneriem Indo–Klusā okeāna reģionā, tostarp Taivānu, un konsekventai rīcībai, kas nepieļauj atkarības kritiskajās nozarēs. Investīcijas, piegāžu ķēdes, tehnoloģijas – tie nav tikai ekonomikas jautājumi. Tie ir drošības jautājumi.
ES paplašināšanās – Ukrainai jābūt reālam virzienam
Ukrainas integrācija Eiropas Savienībā nav tikai solidaritātes žests vai vēsturisks “taisnīguma akts”. Tā ir ļoti praktiska drošības izvēle. Valsts, kas ir integrēta ES, ir stabilāka un mazāk ievainojama pret Krievijas ietekmi. Tieši tāpēc Kremlis un tā sulaiņi Eiropā tik ļoti cenšas šo procesu diskreditēt, vilcināt un padarīt bezgalīgu.
Sarunu raundi ar Ukrainu joprojām nav atvērti. Latvijai šeit ir īpaša atbildība.
Baltijas koordinācija – iniciatīvas platforma, ne gaidīšanas telpa
Baltijas sadarbība ir mūsu priekšrocība tikai tad, ja tā rada iniciatīvas. 2026. gadā mērķim ir jābūt plašākam sadarbības formātam – Baltija, Ziemeļvalstis, Polija, Apvienotā Karaliste.
Tas nozīmē arī jaunu stratēģisku ietvaru – dokumentu, kas atbilst mūsdienu drošības izaicinājumiem. Šobrīd priekš Baltijas valstīm NB8 formāts nestrādā kā pilnvērtīga sadarbības telpa, tāpēc mums ir jāformalizē savs formāts, nevis jāsamierinās ar perifēriju. Mērķis nav kāda konference vai kopīgs paziņojums, bet reālas vienošanās par, piemēram, Austrumu flanga ilgtermiņa vajadzībām, kopīgiem projektiem militārajā mobilitātē un robežu nostiprināšanā, kopražošanā un citur.
Viena loģika – drošība un ekonomika
Pagājušā gada attīstības instrumentu projekts Palestīnā parāda, ka ārpolitikas instrumenti Latvijā dažkārt dzīvo katrs savu dzīvi. 2026. gadā tas ir jāizbeidz.
Attīstības sadarbība, diplomātija, drošības politika un ekonomiskās intereses ir jāpakārto vienai loģikai – Latvijas drošībai un izaugsmei. No šīs pašas loģikas izriet arī nākamais jautājums – par ārlietu dienesta lomu ekonomikā.
Ārlietas nav tikai politiski paziņojumi, vizītes un protokols – tam būtu jābūt arī eksportam, investīcijām, tirgiem un konkurētspējai. Ir jāizmanto ES tirdzniecības nolīgumu sniegtās iespējas.
Ārlietu dienestam ir jākļūst par aktīvu ekonomiskās izaugsmes instrumentu. Tas nozīmē ekonomiskos atašejus prioritārajos tirgos, LIAA un ĀM kā vienota mehānisma darbību Latvijas eksporta un investīciju piesaistes jautājumos, un vēstniecību tīklu, kas atbilst mūsu reālajām interesēm.
Ir jāizvēlas, kur atvērt jaunu vēstniecību, tad Dienvidamerika ir virziens, kurp skatīties – demokrātiskas valstis, enerģētika, strauja attīstība un pieprasījums pēc Eiropas līmeņa tehnoloģijām un citām eksportprecēm. Tur ir tirgi un potenciāls.
Tas ir kā pretstats mūsu klātbūtnei Kubā, kas noteikti nebija virziens, kurp skatīties, domājot par mūsu drošības un ekonomiskajām interesēm. Saprotams, ka tobrīd domājām kā “balsu vācēji” ANO Drošības padomes kontekstā, nevis kā valsts, kurai katrs resurss ir jāizmanto mērķtiecīgi un ar aprēķiniem par prognozējamo atdevi.
Šī gada īstais tests
Šī gada veiksmju un neveiksmju bilance nebalstīsies saukļos par “drošības kopienu” un “vienotību spēkā”. Svarīga būs mūsu spēja domāt patstāvīgi un rīkoties mērķtiecīgi starptautiskajā vidē. Latvijai ir jābūt valstij, kuras balsi ieklausās ne tikai tāpēc, ka tā saskan ar kopējo līniju, bet tāpēc, ka tā piedāvā konkrētas iniciatīvas, par tām iestājas un spēj tās iznest līdz rezultātam.
Šis gads ir jāizmanto, lai mūsu ANO Drošības padomes mandātu, NATO Austrumu flanga nostiprināšanu un aizsardzības finansējuma pieaugumu pārvērstu vienā skaidrā ziņā sev un citiem – to, ko mēs darām, nosakām mēs paši, nevis diktē mūsu apstākļi.
Noslēgumā gribu ļoti skaidri pateikt vienu.
Pagājušais gads nebija “slikts gads” tāpēc, ka Latvija kaut ko būtu darījusi pilnīgi nepareizi. Mēs daudz ko izdarījām pareizi. Mēs noturējām kursu, atbalstot Ukrainu. Mēs palielinājām aizsardzības izdevumus. Mēs aktīvi darbojāmies NATO, Eiropas Savienībā, ANO. Tas viss ir svarīgi, un to nevajag noniecināt.
Bet tas ir arī minimums. Un ar minimumu nepietiek.
Latvijai ir jāizmanto savas pozīcijas, nevis tikai tās jānotur. Mums ir jāstrādā ar sabiedrotajiem – bez ilūzijām, pragmatiski, pārliecinoši. Mums ir jāpanāk, lai mūsu ārpolitikas instrumenti – drošība, ekonomika, attīstības sadarbība, diplomātija – strādā vienā virzienā un ar vienotiem mērķiem.
Ja 2025. gads iemācīja, ka nestabilitāte ir jaunā norma, tad 2026. gadam jākļūst par gadu, kurā mēs šo normu nevis pieņemam kā likteni, bet izmantojam kā motivāciju rīcībai.
