Par gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, par to, kā izdarīt izvēli, un par sabiedrības uzticēšanos politiķiem saruna ar Nacionālās apvienības priekšsēdētāju RAIVI DZINTARU.
Lūdzu, iedomājieties nereālu situāciju, ka jūs neesat ne partijas priekšsēdētājs, ne biedrs, personīgi nepazīstat nevienu no kandidātiem un jūsu nodarbošanās vispār nav saistīta ar politiku! Kā jūs pieņemtu lēmumu, par ko balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās?
Mana atbilde varētu skanēt pieticīgi. Gribētu, lai Latviju pārstāv cilvēki, par ko man nebūtu kauns. Piemēram, lai Latvijas pārstāvji neizgāžas starptautiskā vidē ar nekompetenci vai mūsu valsts vārdā nepauž man nepieņemamas idejas.
Tātad lai nebūtu kauns, nevis lai būtu lepnums?
Labs jautājums. Es tiešām esmu lepns ar to, kā manas vērtības Eiropas Parlamentā pārstāv Roberts Zīle. Bet, ja es būtu no politikas tālu stāvošs cilvēks, iespējams, man nebūtu tik labas iespējas novērtēt katra kandidāta reālās spējas un devumu. Man šķiet, ka politiķi demokrātijas apstākļos ļoti reti kļūst par lepnuma avotu, līdz ar to es latiņu liktu zemāk.
Nekad jau nevar paredzēt, kā ievēlētie kandidāti mainīsies pēc ievēlēšanas …
Jā, balsojums vēlēšanās vienmēr ir risks. Jautājums tikai, vai izvēloties es izdaru visu, lai šos riskus samazinātu līdz minimumam. Kā to izdarīt? Pirmkārt, balsojot par sarakstu, kas droši pārvar piecu procentu barjeru. Es varu bezgala ticēt kādam kandidātam, bet, ja viņa saraksts nav ievēlēts, savu balsi daļēji būšu atdevis tiem, kas man nav pieņemami. Piemēram, tiem, kas apmelos Latviju, simpatizēs Krievijai vai veicinās imigrāciju. Otrkārt, izvērtējot gan kandidāta profesionālās spējas, gan, ja iespējams, līdzšinējo politisko pieredzi. Ir ļoti daudz labu un gudru cilvēku, bet no viņiem tikai niecīgs procents varētu būt, piemēram, labi ķirurgi. Derētu atcerēties, ka būt labam un gudram cilvēkam nav pietiekami arī politikā.
Bet kā ienākt politikā jaunajiem? Viņiem nebūs tādas pieredzes un zināšanu, kādas ir pieredzējušiem kolēģiem.
Ideāls modelis, ja ievēl pieredzējušu kandidātu kopā ar kādu, kuram pieredzes mazāk, bet kurš pienes jaunu enerģiju. Turklāt arī jaunajiem sevi jābūt pierādījušiem kādā saistītā jomā. Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir ļoti maz partiju, kurām reitingi rāda teorētiskas iespējas iegūt vairākas deputātu vietas. Nacionālā apvienība ir viena no šīm partijām, kur jauni spēki var ienākt drošā sazobē ar ļoti pieredzējušo un ietekmīgo Latvijas pārstāvi Robertu Zīli.
Ja kaut kas der visam, tas neder nekam. Kam Nacionālā apvienība, jūsuprāt, būtu atbilstošākā izvēle vēlēšanās?
Mēs esam atbilstoša izvēle gudriem, atbildīgiem un nacionāli domājošiem Latvijas pilsoņiem. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 70% partiju cenšas būt nacionālas. No tā varētu šķist, ka nacionāli domājošiem vēlētājiem ir plaša izvēle. Es to redzu citādāk. Šodienas notikumi parāda, ka Nacionālā apvienība savās nostādnēs un prognozēs bija soli priekšā pārējiem. Tagad citi saka to pašu, ko mēs teicām jau pirms desmit un vairāk gadiem. Es teiktu, ka Nacionālā apvienība ir izvēle tiem, kas spēj redzēt kopsakarības un domāt uz priekšu. Un, protams, cilvēkiem, kuri vēlas, lai Latvija būtu tāda ne tikai pēc nosaukuma, bet arī satura – ar latviešu valodu, kultūru, ar augstāku dzimstību un latviešu īpatsvaru savā zemē, ar stingru piederību Rietumu pasaulei un vienlaikus arī ar pašapziņu, aizstāvot pašiem savas intereses, piemēram, saprātīgā zaļā kursa ieviešanā.
Daudzi cilvēki ir vīlušies politikā. Ko jūs varētu teikt viņiem?
Es pat negribētu lietot apzīmējumu “viņi”. Es esmu viņu skaitā. Arī es esmu vīlies politikā tādā nozīmē, ka daudz kas tajā notiek mākslīgāk, ciniskāk, haotiskāk un diemžēl arī negodīgāk, nekā kādreiz bija licies. Te varam atgriezties pie jautājuma par lepnumu. Es, protams, ļoti gribētu, lai Latvijas politika būtu lepnuma vērta. Man palīdz pieņemšana, ka ne cilvēki, ne arī partijas nav ideālas. Un tomēr šajā neideālajā vidē ir atšķirības. Ir vieni, kas nodod valsti, kļūst par noziedzniekiem, ir vienaldzīgi pret darbu, kura dēļ ir ievēlēti. Citi, lai arī nesasniedz pašu izvirzītos un apkārtējo ideālus, tomēr meklē iespējas izdarīt to, kas viņu spēkos.
Vai tas ir aicinājums vēlēšanās meklēt nevis ideālu, bet labāko no iespējām?
Tas ir mans aicinājums ne tikai vēlēšanās, bet arī katram mums dzīvē. Tas, ka nav ideālas izvēles, nenozīmē, ka izvēļu nav. Tās ir un stāv cieši kopā ar mūsu atbildību. Es savu izvēli esmu izdarījis pirms daudziem gadiem un jūtos gandarīts, ka arī gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās mana prāta izvēle sakrīt ar manu sirds izvēli. Būt nacionālo interešu sardzē.
