ILZE INDRIKSONE ir lēkusi ar izpletni, stāvējusi futbola vārtos un dejo tautas deju kolektīvā. Lūgta pastāstīt par sevi, viņa nesāk ar amatiem. Sarunā ar Nacionālās apvienības vadītāju un premjera amata kandidāti Ilzi Indriksoni – par neizlēmības cenu, Latvijas kodolu un biešu vagu, kurā var iemācīties vairāk nekā vadības kursos.
– Mūsu sarunai ir ierobežots laiks. Ko tu noteikti gribētu pateikt lasītājiem?
– To, ka par maz novērtējam mums doto. Bērnību atceros vēl no padomju laika, tādēļ redzu milzīgo atšķirību. Mēs dzīvojam brīvā valstī, kur paši lemjam par savu nākotni. Gribu bērniem un mazbērniem atstāt vēl labāku Latviju, nekā paši to saņēmām.
– Tu esi ministre, partijas vadītāja un premjera amata kandidāte, bet, runājot par sevi, parasti amatus neuzsver. Kas ir aiz amatiem?
– Aiz amatiem ir cilvēks. Es vienmēr izvēlos mēģināt, darīt un piedalīties, nevis stāvēt malā. Aiz amatiem ir mana ģimene – mani četri bērni, katrs atšķirīgs un katrs arī mani veidojis. Ir vēlme dzīvot laukos, savā mājā un dabas tuvumā.
Amati ir konkrēta dzīves posma uzdevumi, iespēja kaut ko izdarīt, nevis cilvēka būtība.
– Cilvēki parasti meklē mierīgāku dzīvi. Tu izvēlējies vadīt partiju un esi gatava vadīt valdību. Kāpēc izvēlēties grūtāko ceļu?
– Pienāk brīdis, kad pieredze ir uzkrāta un sev jāpajautā: ko vēl es varu paspēt izdarīt? Var dzīvot mierīgāk vai spēkus veltīt kaut kam lielākam.
Esmu strādājusi pašvaldībā, biznesā un valdībā, esmu bijusi ekonomikas un izglītības ministre. Taču ir lietas, ko pat ministrs nevar mainīt, jo problēma ir pašā lēmumu pieņemšanas sistēmā. Ja redzu, ko var izdarīt tikai premjera līmenī, man jābūt gatavai arī pašai uzņemties atbildību.
– Par valsts sistēmas maiņu runā gandrīz visi. Taču pārmaiņas nereti beidzas ar jaunu reformu plānu un darba grupu. Kas tavā piedāvājumā būtu citādi?
– Pārmaiņas jāsāk ar jautājumu – kas cilvēkam jāiegūst? Tikai tad jāskatās, kas traucē līdz rezultātam nonākt.
Bieži atbildība sistēmā izšķīst. Jautājumu virza no vienas iestādes uz otru, dokumentam vajag, piemēram, sešus saskaņojumus, bet beigās neviens nav atbildīgs par rezultātu. Birokrātija kļūst par aizsardzību pret lēmuma pieņemšanu. Vienam jautājumam vajadzīgs viens atbildīgais un skaidrs termiņš, bet valsts nedrīkst atkārtoti prasīt datus, kas tai jau ir.
Es nesolu, ka nekļūdīšos, taču esmu gatava lēmumus pieņemt, par tiem atbildēt un darbu novest līdz rezultātam. Valsts vairāk zaudē no ilgstošas neizlēmības nekā no laikus pieņemta un vajadzības gadījumā koriģēta lēmuma.
– Tātad dažreiz vienkārši jāsāk darīt un jāvirzās uz priekšu, pat ja sākumā darba gals vēl nav redzams?
– Jā. Spilgti atceros no bērnības: sēdi biešu vagas sākumā un neredzi, kur tā beidzas. Šķiet – nekad netiksi galā. Mans tēvs bija matemātikas skolotājs. Ravēšana nebija viņa mīļākā nodarbe, bet viņš darbu rūpīgi izplānoja. Mēs strādājām blakus, sarunājāmies un risinājām uzdevumus. Pēc pāris stundām attopies lauka vidū un redzi – nemaz tik daudz nav palicis.
Tas man dzīvē ir noderējis. Arī vadītāja darbā ir nepatīkamas sarunas un smagi lēmumi, no kuriem labprāt izvairītos, bet ir vienkārši jākoncentrējas un jāizdara. Ja redzu, ka kaut kas ir tā vērts, esmu gatava cīnīties līdz galam.
– Tu esi uzsvērusi, ka valsts un uzņēmuma vadīšanas principi atšķiras. Daļa uzņēmēju prasa plašāku lētā darbaspēka ievešanu, bet tu saki nē. Kāpēc?
– Ir saprotama uzņēmēju vēlme izvēlēties lētāko ceļu, taču ministrs nedrīkst būt tikai nozares interešu lobijs. Viņam jāpārstāv visa valsts un jāvērtē, ko šodienas izvēle nozīmēs pēc desmit un divdesmit gadiem.
Latvija nav tikai ekonomika vai pārvaldes aparāts. Tā ir dibināta kā latviešu valsts – ar savu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu un pienākumu pret nākamajām paaudzēm. Nevar paļauties, ka vispirms nopelnīsim daudz naudas un pēc tam Latvija kā Latvija saglabāsies pati no sevis.
Masveida lētā darbaspēka ievešana nedrīkst kļūt par mūsu ekonomikas attīstības modeli. Vispirms ir jāautomatizē, jādigitalizē dažādi darbi, jāceļ produktivitāte un jārada labāk atalgotas darbavietas ar augstāku pievienoto vērtību. Vienlaikus jāiegulda savos cilvēkos – jāpalīdz pārkvalificēties, jārada iespējas darbu savienot ar ģimeni un arī reģionos atrast labi atalgotu darbu, nevis būt spiestam aizbraukt.
– Pasaule mainās ātrāk, nekā spējam paredzēt. Kā atšķirt gudru pielāgošanos no brīža, kad pārmaiņu vārdā sākam atteikties paši no sevis?
– Mazai valstij ir jāreaģē ātri, vienlaikus saglabājot savu kodolu. Jādomā ne tikai par to, vai jaunais risinājums šodien ir izdevīgs, bet arī – kā tas nākotnē ietekmēs mūsu drošību, valodu, kultūru un cilvēku dzīvi. Ne vienmēr īsākais ceļš ir pareizākais.
Pirmie uzdevumi ir drošība, demogrāfija un ekonomikas pārkārtošana. Valsts iedzīvotāju skaitam sarūkot, katra cilvēka zināšanām un spējām ir vēl lielāka vērtība.
– Ja mūsu kļūst mazāk, katra cilvēka spējas kļūst svarīgākas. Kam skolai jāgatavo jaunietis, ja nākotne savus plānus tik rūpīgi slēpj?
– Skolai ir jāiemāca ne tikai zināšanas, bet arī spēja visu mūžu mācīties, sadarboties, pielāgoties un pārvarēt grūtības. Mācībām biežāk jāiziet ārpus klases – projektos, sadarbībā ar uzņēmējiem un situācijās, kad jaunietim pašam ir jāmeklē risinājums. Tas, kurš vairāk pamēģina, labāk saprot, cik daudz vēl nezina.
Nenoteiktības laikā cilvēkam vajadzīgs drošs pamats – apziņa, kas viņš ir, no kurienes nāk un kāpēc viņam šī vieta ir svarīga. Ja jaunietis neatšķir 18. novembri no 4. maija, tā nav tikai vienas ģimenes problēma. Saikni ar Latviju nevar radīt ar datumu iekalšanu. Tā rodas piedzīvojumā – Dziesmu un deju svētkos, kopīgā darbā un sastopot skolotāju, kuram pašam deg acis.
– Tu runā par Latvijas kodolu. Taču politikā arvien biežāk uzvar skaļākais un krāšņākais. Nacionālajai apvienībai reizēm pārmet, ka tā ir pārāk paredzama – pat garlaicīga. Vai paredzamība nav kļuvusi par trūkumu?
– Īstermiņā varbūt. Politika kļūst par šovu ar vienkāršiem saukļiem, melnbaltām atbildēm un skaļiem solījumiem, taču valsts vadīšana nav izklaide un valsts nav izmēģinājumu laukums.
Mūsu paredzamība balstās vērtībās. Mēs nemainām pamatprincipus atbilstoši politiskajai modei, bet jautājam, ko katrs lēmums Latvijai nozīmēs pēc desmit vai divdesmit gadiem. Paredzamība nav trūkums – tā ir uzticamība.
Tas nenozīmē nespēju sadarboties. Ir jautājumi, kuros esam principiāli un nepiekāpīgi, citos – gatavi uzklausīt un meklēt līdzsvaru, ja tas nekaitē pamatvērtībām. Savu uzdevumu redzu būt principiālai tur, kur atkāpties nedrīkst, un konstruktīvai tur, kur iespējams panākt Latvijai labāko rezultātu.
– Tu saki, ka Nacionālā apvienība pamatvērtības nemaina līdzi politiskajai modei. Kur veidojušās tavējās?
– Man bija septiņpadsmit, kad nomira tēvs. Brālis jau strādāja, un viņš katru nedēļu atdeva daļu grūti nopelnītās naudas, lai es varētu turpināt mācīties. Tas man iemācīja, ko nozīmē ģimene un savstarpēja atbildība. Tā nav tikai pateikšana: “Esmu tev līdzās.” Tā ir gatavība uzņemties daļu otra nastas.
Toreiz sapratu arī ko plašāku – neviens no mums nav ticis uz priekšu tikai saviem spēkiem. Mēs kaut ko saņemam no tiem, kas bijuši pirms mums, un pienāk brīdis, kad saņemtais jānodod tālāk. To cenšos iemācīt arī saviem bērniem: grūtā brīdī neviens nedrīkst palikt viens.
– Arī Latvija ir šāda paaudžu ķēde. Ko tu teiktu cilvēkiem, kuri to veidoja pirms simt gadiem, un tiem, kuri šeit dzīvos pēc simt gadiem?
– Tiem, kuri Latviju toreiz veidoja, es teiktu: “Paldies! Mēs atceramies, novērtējam un apzināmies savu atbildību.” Bet tiem, kuri šeit dzīvos pēc simt gadiem, es teiktu: “Ja jūs joprojām būsiet latvieši savā Latvijā, tas būs daudzu paaudžu kopīgs darbs. Sargājiet to un nododiet tālāk!”
