Pēdējos mēnešos Latvijas politiskajā telpā ir bijuši vairāki izaicinājumi, kas liek nopietni apspriest politisko kultūru. Sākot ar Jura Pūces melošanu par caurlaidēm, kas noveda līdz demisijai un turpinot ar Viņķeles demisiju, kuru veselības sektoram kritiskā brīdī aizvieto cilvēks, kuram ir mūziķa un kultūras izglītība, šķiet, ka politiskās kultūras pamatā ir vienīgi personīgās intereses. Man kā jaunam cilvēkam, kurš jau kādu laiku ir interesējies par politiku, un piedzīvojis gan ironisko Straujumas “Ķīnas” demisiju, gan arī, manuprāt, cienījamu politisko kultūru, šķiet, ka ir laiks aprakstīt tēzes, kuru trūkums Latvijā ir jūtams. Šī raksta mērķis nav vienā dienā izmainīt Latvijas politisko kultūru, bet, ja vismaz viens cilvēks apdomāsies un sāks šos principus ievērot, tad tas jau būs solis pareizajā virzienā.
1. Brīdī, kad politiķis pauž savus uzskatus, pieturēšanās pie tiem ir goda jautājums
Šis punkts, manuprāt, it īpaši ir nozīmīgs Latvijā. Mums katram ir savi politiskie uzskati un, lai arī kādi tie būtu, tomēr nekas nav liekulīgāk kā maldināt vēlētāju par noteiktiem uzskatiem un tad no tiem atkāpties. Saprotams, ka viedokļa izmaiņas atsevišķos saimnieciskos jautājumos ir pieņemamas, tomēr, viedokļa izmaiņām pamatjautājumos vajadzētu nozīmēt politiķa atkāpšanos ar vai nu aiziešanu no politikas pavisam, vai arī atgriešanos ne ātrāk kā pēc daudziem gadiem ar nedzēšamu kauna traipu. Ja politiķis sauc sevi par konservatīvo, bet kādu dienu nobalso par ģimeni graujošām likumdošanas iniciatīvām, tad viņš ir ne tikai nodevis savus vēlētājus, bet nav nekas vairāk kā parlamentarizējies bezprincipu politiķis, kuru maldinājusi varas ilūzija un kurš ir zaudējis jebkādu atbildību latviešu tautas priekšā. Tas būs labi redzams tad, kad Saeima vai komisijas balsos par ģimenes jēdziena iniciatīvu Satversmē. Tas ir pilnīgi normāli, ka liberālie politiķi nobalsos pret šo iniciatīvu un tādā ziņā viņu uzskati arī ir jāciena, bet tie, kuri sauc sevi par konservatīvajiem un nostāsies pret šo iniciatīvu zaudēs jebkādu morālu tiesību sevi saukt par tādiem. Personīgās politiskās atbildības pamatā ir tas, ka pie sevis paustajiem uzskatiem ir jāpieturās arī tad, kad tas šķiet politiski neizdevīgi, vai arī ir jāaiziet ar godu.
2. Politiķis nedrīkst savu individuālo atbildību novelt uz partiju vai abstraktu “vairākumu”
Saeimā ir bijušas vairākas iniciatīvas, kuras ir šķitušas nepieņemamas. Tomēr, ja kāds politiķis veic balsojumu pret saviem principiem, argumentējot “ka mana balss tāpat neko nebūtu izšķīrusi”, ir izcils piemērs bēgšanai no politiskās atbildības. Piemēram, balsojums par politisko aģitāciju latviešu valodā – A/Par frakcija nobalsoja pret. Līdz ar to nevienam A/Par deputātam, kurš “patiesībā atbalsta šo iniciatīvu” nav tiesību teikt, ka viņš ir tikai pieturējies pie partijas disciplīnas un īstenībā atbalsta šo iniciatīvu. Ar brīdi, kad politiķim partijas disciplīna ir svarīgāka par pamatvērtībām, šis politiķis uzņemas pilnu atbildību par saviem lēmumiem. Jebkuras partijas principi balstās to paustajās vērtībās, tāpēc, ja kāds politiķis redz, ka partija noiet no ceļa, tad viņam ir pienākums, kaut vai vienam iestāties pret un nepieļaut kuģa novirzīšanos uz klintīm. Saprotams, ka tam nevajadzētu notikt sīku saimniecisku jautājumu dēļ, bet šeit ir runa par pamatjautājumiem un principiem. Visu cieņu Mičerevska kungam par bijušā ministra Pūces melu izgaismošanu un patiesu politisko standartu paušanu, nevis politiskās blēdīšanās piesegšanu. Nav tādi argumenti kā “es tāpat neko tur nevarēju ietekmēt” – ir tikai un vienīgi pilna personīgā atbildība par saviem lēmumiem latviešu tautas priekšā.
3. Politiķi var personīgi kritizēt par izteikšanos jomās, kurās viņš nav kompetents
Daudzi politiķi ar saviem lēmumiem, kas balstīti personīgajā atbildībā ir noveduši līdz kraham, līdzīgi kā veselības nozarē Viņķele, turklāt šādi politiķi bieži saskaras ar personīgiem uzbrukumiem. Nereti viņiem patīk aizstāvēties ar argumentu “tas taču ir personīgs uzbrukums – tā nevar!”. Vai līdzīgi kādam patīk teikt “Vērtējiet to ko es saku, nevis to, kas es esmu”. Varbūt virspusēji šādas frāzes izklausas pieņemamas, tomēr ir pāris iemesli kāpēc šie apgalvojumi ne vienmēr ir patiesi. Piemēram, mēs redzam, ka Covid vakcīnas ir tikai nesen parādījušās, bet Igaunija jau Latvijai ir krietni priekšā ar savu iniciatīvu vakcinēt iedzīvotājus un jau nosauc konkrētus skaitļus par janvāra mēnesi. Ir skaidrs, ka par šīm neveiksmēm atbildīga ir Viņķele personīgi ar savu bezdarbību.
Līdzīgi tas attiecas uz jomām par kurām politiķim nav izpratnes vai kompetences. Jā, katram ir tiesības izteikt viedokli, tomēr nevar sagaidīt, ka tas tiks ņemts vērā, ja šim cilvēkam nav kompetences šajā jomā. Reizēm ir jāvērtē ne tikai cilvēka viedoklis, bet arī šis cilvēks individuāli. Daudzi taču saistībā ar pandēmijas jautājumiem saka – lai izteiktos par šo ir jābūt zināšanām un izglītībai medicīnā. Un es šiem cilvēkiem pilnīgi piekrītu. Tomēr kāpēc tas nav pašsaprotami, ka tas pats attiecas uz citām jomām, piemēram, aizsardzības nozari? Kā kādam var būt tiesības kritizēt aizsardzības budžeta pieaugumu vai jebkuru citu aizsardzības jautājumu tad, ja šis cilvēks nav pat dienu pavadījis karavīra vai vismaz zemessarga mundierī? Kā par veselības ministru medicīnas sektora krīzes laikā var kļūt mūziķis, nevis, piemēram, Uga Dumpis? Tāpat kā vakcinācijas noliedzējus var kritizēt par viņu nezināšanu veselības nozarē, tāpat var kritizēt jebkuru politiķi vai cilvēku personīgi par viņa nekompetenci konkrētajā jomā. Gudri filozofēt var jebkurš, bet bez attiecīgās pieredzes vai izglītības šāds viedoklis nav vienmēr jāņem par pilnu. Tāpēc arī personības izvērtēšanai ir vieta politikā tad, kad šis cilvēks lien jomās gar kurām tam nav ne daļas.
Ja politika pavisam attālinās no personīgajiem uzbrukumiem, tad galu galā mēs attālināmies no atbildības un neviens pie nekā vainīgs. Saprotams, es tagad neaicinu līst citu privātajās dzīvēs, tomēr brīdī, kad kāds cilvēks kļūst politiski aktīvs, viņam ir ar pilnu personīgo atbildību jāatbild par saviem darbiem: par labajiem tas ir pelnījis personīgu uzslavu, bet sliktajiem – personīgu nicinājumu. Ja kāds vēlas no tā izvairīties, tad tam no politikas jāievēro distance.
Aicinu visu spektru politiķus Latvijā ievērot personīgās atbildības principus un godam aizstāvēt savus uzskatus. Ar brīdi, kad uzskats tiek pausts, pieturēšanās pie tā ir personīgā goda jautājums. Kad tiek veikts balsojums par kādu likumprojektu, politiķis uzņemas pilnu personīgu atbildību, nevis noveļ to uz abstraktu “vairākumu” vai partiju, un galu galā, ja politiķis savus uzskatus pauž tikai vārdos, bet nevar pierādīt kompetenci darbos, tad viņš ir pelnījis nicinājumu. Vai otrādi, arī pretējā politiskā spektra politiķis, kurš paveicis goda lietas, ir pelnījis labus vārdus. Aicinu visus iestāties par saviem uzskatiem un nebēgt no atbildības kā velnam no krusta!
Jautāsiet – kā parastam cilvēkam būt atbildīgam? Sākot ar to, ka nevajag melot. Izmantojot svītrojumus Saeimas vēlēšanās pret bezprincipu politiķiem. Ja tiešām ticiet saviem uzskatiem, tad iestājoties par tiem kaut vai vienam pret visiem un nepadodoties masām. Pieturoties pie uzskatiem kuriem ticiet arī tad, kad var šķist, ka tas ir politiski vai citādi neizdevīgi. Sākot ar to, ka jāsaved kārtībā sava istaba.
Runājot Kārļa Ulmaņa vārdiem jaungada vakarā: “Laiks atkal uztvert un saprast politiku kā to sajuta, izprata, pārvērta darbos, ja arī vārdos neizteica, Alunāns, Barons, Māters, Auseklis, Kronvalds. Viņi visi bija gaismas un ceļa meklētāji, baltā ceļa rādītāji – un tādiem tapt jācenšas arī jums.”
