Pasaules mērogā latvieši nen
oliedzami ir maza tauta. Tomēr mūsu mazā tauta vairākkārt ir pierādījusi, ka tā ir pelnījusi būt neatkarīga un izvēlēties pati savu ceļu. Pasaulē ir vairāki simti tautu, astoņdesmit septiņas no tām atrodas Eiropā. Kopumā uz pasaules nav pat divsimt valstu, bet Latvija latviešiem ir. Protams, lai to panāktu, bija vajadzīgi varoņi, un tādi Latvijai ir bijuši daudz. Tomēr ne visi no viņiem tiek pienācīgi novērtēti un pieminēti. Tādi cilvēki kā Ulmanis, Balodis, Čakste, Kalpaks, Barons – viņi un vēl daudzi citi nekur nav pazuduši, par viņiem tiek runāts vēl mūsdienās, bet kā ar tiem, kuri diemžēl ir piemirsti vēsturē?
Tādēļ esmu nolēmis nopūst putekļus vienam no mūsu varoņiem un pacelt viņu gaismā. Viņu sauc Rūdolfs Bangerskis; un viņa dzīves gājums ir diezgan raibs. Pārdzīvojis četrus karus (krievu – japāņu karu, Pirmo pasaules karu, Krievijas pilsoņu karu, Otro pasaules karu), nopelnījis vairāk nekā piecpadsmit ordeņus un apbalvojumus, beidzis militāro karjeru kā ģenerālleitnants, Daugavas vanagu biedrs. Nodzīvojis līdz sirmam vecumam, miris Vācijā, bet pārapbedīts savā dzimtajā zemē: Latvijā, Brāļu kapos.
Rūdolfs Bangerskis savu dzīvi sāka Vidzemes dienvidos – Taurupes pagastā Līčkrogu mājās. Toties, vēl nesasniedzot pusaudža vecumu, Bangerska ģimene pārvācās uz turpat blakus esošo Jaunpils pagastu, kas mūsdienās ir zināms kā Zaubes pagasts. Tur viņš arī sāka savas skolas gaitas – Zaubes pagastskolā. Pēc trim paredzētajiem gadiem pagastskolā Bangerskis mācības turpināja Jaunjelgavas pilsētas skolā un 1895. gadā 17 gadu vecumā iestājās Krievijas impērijas armijā.
Savu armijas karjeru viņš sāka Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljonā. Nevarētu teikt, ka tur Bangerskim bija gājis viegli. Viņu diezgan bieži apcēla un mocīja 1. grupas komandieris Garbars un 2. grupas komandieris Savickis. Pēc divu gadu ilga dienesta viņš tika pārcelts uz 145. kājnieku pulku, kurš bija dislocēts Pēterpilī. Šeit Bangerskis pārsvarā veica saimnieciskos darbus Aspenštrēmu ģimenē. Vēlāk viņš sadraudzējās ar vietējo Butleru ģimeni, kas vairs nelika justies vientuļam lielajā, svešajā pilsētā. Pēc gada ilga darba Aspenštrēmu ģimenē, Bangerskis kļuva par vada instruktoru savā pulkā, kas viņam tīri labi padevās. Šis 20 gadus vecais latvju jauneklis uz kādu laiku tika iekļauts Cara personīgajā apsardzes rotā. Divus gadus vēlāk Bangerskim bija laiks iestāties Pēterburgas junkurskolā. Esot jaunākajā kursā, Bangerskim, protams, nācās sastapties arī ar vecākā kursa junkuriem, kuri uz viņu atstāja negatīvu iespaidu. Viņu māžošanās, muļķīgās tradīcijas un bravūrība viņam nemaz negāja pie sirds. Tādēļ nākamgad, kad Bangerskis bija vecākajā kursā un kļuva par pirmā vada unteroficieri, viņš likvidēja visas šīs ierastās tradīcijas. Tā lūk, parasta latvieša zemnieka dēls, pusbārenis, bez līdzekļiem, bez sakariem kļuva par tiešāko priekšnieku piecdesmit nākamajiem Krievijas impērijas virsniekiem. 1901. gadā 13. augustā Bangerskis beidza Pēterpils junkurskolu ar I šķiru, tika paaugstināts dienesta pakāpē un iedalīts 93. Irkutskas kājnieku pulkā Pleskavā.
Tā paša gada 25. novembrī Bangerskis tika paaugstināts par podporočiku (leitnantu) un pārcelts uz 96. Omskas pulku. Lai gan viņš bija priecīgs par paaugstinājumu, jo tieši šī mērķa sasniegšanai viņš veltīja sešus gadus, viņš par to bija arī sarūgtināts, jo nācās šķirties no sava pašreizējā pulka, kurā viņš jau jutās kā mājās. Tāpēc Bangerskis diezgan ātri pieprasīja, lai viņu pārceļ atpakaļ uz Irkutskas pulku, jo viņš nonāca dienesta arestā par nepareizi nosūtītu Ziemassvētku apsveikumu pulka komandierim.
Pēc trim gadiem, 1904. gadā sākoties Krievijas – Japānas karam, arī Bangerskis tajā bija spiests piedalīties kā tā laika Krievijas impērijas pilsonis un armijas virsnieks. Bet viņš nebija vienīgais, šajā karā piedalījās tūkstošiem latviešu, arī tādi, kas nākotnē kļuva par ģenerāļiem jaunajā Latvijas armijā (Jānis Kurelis, Jānis Balodis, Pēteris Radziņš). Arī vēlākais Latvijas premjerministrs Hugo Celmiņš un otrais Latvijas valsts prezidents Gustavs Zemgals bija šā kara veterāni.
Pēc neveiksmīgās Laojanas kaujas Tālo austrumu frontē bija ļoti nepieciešami jauni virsnieki, lai aizvietotu kritušos. Tā nu Bangerskim sanāca izvilkt šo lozi un tikt nosūtītam tur. No sākuma viņš apsvēra iespēju nebraukt, jo ļoti vēlējās iestāties kara topogrāfu skolā un vēlāk kara akadēmijā, bet tas nebija iespējams, jo, ja viņš arī pārdzīvotu karu, pēc tā viņam nāktos palikt Tālajos austrumos vēl 5 gadus. Tā nu 1904. gada 16. oktobrī Bangerskis nonāca frontē, Šachē kaujas priekšpēdējā dienā. Kad ģenerālis Kuropatkins beidzot iedalīja jaunatbraukušos virsniekus viņu jaunajos amatos, Bangerskis nonāca 9. divīzijas 36. Orlas pulkā. Pārsvarā visu karu Bangerskis ar savu vienību pavadīja turpat pie Šachē, bet 1905. gada janvārī viņa pulks tika pārsviests uz Mukdenu, lai gatavotos lielajai Mukdenas kaujai. Ievainota komandiera dēļ, Bangerskim nācās pārņemt 1. rotas vadību, kura guva diezgan labus panākumus, salīdzinot ar citām pulka rotām. Tomēr tas neapstādināja divu krievu armiju absolūtu sagrāvi un panisku atkāpšanos prom no kaujas. Veiksmīgi pārdzīvojis šo neveiksmīgo kauju, Bangerskis pameta Mandžūriju 3. oktobrī un devās atpakaļ uz Eiropas Krievijas daļu.
Bangerskim, par nelaimi, sanāca atgriezties Latvijā tieši 1905. gada revolūcijas laikā. Viņam veiksmīgi izdevās izvairīties no nesaskaņām ar revolucionāriem, kā arī ar armijniekiem, kas uzskatīja, ka viņam arī būtu jāpalīdz apspiest nemierniekus. Beigās viņš mierīgi apciemoja visus savus ģimenes locekļus, ko būtībā pēdējo reizi bija redzējis pirms došanās uz Rīgu, lai iestātos armijā. Pēc atvaļinājuma viņš atgriezās savā mīļajā Irkutskas pulkā, bet drīz vien no tā aizgāja, jo no tā vairs nekas nebija palicis pāri, kara dēļ tur viss bija mainījies. Tādēļ viņš devās atpakaļ uz Orlas pulku, kurš tagad bija dislocēts Kremečungā, ar ko viņš kopā bija pārcietis karu, kā arī vēlāk plānoja iestāties netālu esošajā kara akadēmijā. 1912. gadā Bangerskis ar trešo mēģinājumu beidzot tur iestājās. Tur viņš guva labus panākumus mācībās. Bet to visu pārtrauca 1. Pasaules kara sākums. Karam sākoties, Bangerskis vēl atradās Pēterpilī, Nikolaja kara akadēmijas otrajā kursā, bet 23. augustā, kad Austroungārija iesniedza ultimātu Serbijai, viss mācību process tika pārtraukts. 25. jūlijā Bangerskis tika iecelts par 10. rotas komandieri un jau 27. jūlijā devās uz fronti.
Dažas dienas pēc robežas šķērsošanas Bangerska rota iekļuva savā pirmajā kaujā, kurā tā viņā vadībā guva lieliskus panākumus. Pēc šīs kaujas vairāki virsnieki un kareivji, Bangerski ieskaitot, tika nominēti Sv. Jura ordeņa iegūšanai. Pēc vairākām kaujām ap Ļvovu, Bangerski paaugstināja uz 4. armijas štābu par galveno sakarnieku starp armijas štābu un frontes štābu. 1914. gada 18. augustā Bangerska jaunākais brālis krita kaujās Austrumprūsijā, kas uz Bangerski atstāja negatīvu ietekmi . Gadu vēlāk – 1915. gada februārī – arī viņa otrs brālis Augusts krita. Vēlāk Bangerskis tika pārcelts uz jaunizveidoto 31. korpusu, kur viņš ieņēma augstu amatu. Tur viņš sastapās ar ģenerāli Zeļeņecki, kas uz Bangerski atstāja ļoti labu iespaidu, kā arī deva viņam dzīves pamācību, kura Bangerskim sekoja un palīdzēja visos grūtajos dzīves brīžos – strēlnieku laikos, Latvijas laikā un arī Otrā pasaules kara laikā: „Rūdolf Karlovič, mēs, karavīri, upurējam Tēvijai visu sevi, savu veselību, dzīvību, savu mantu un dažkārt pat savas ģimenes. Vai gan pašmīlība ir vērtīgāka par visu to? Lietas labā, Tēvijas labā, jāpacieš viss, jāziedo viss – arī pašmīlība”. Būdams 31. korpusā, Bangerskis satika arī Bermontu, kurš bija komandiera personīgais adjutants, un iepazina viņa melīgo, gļēvo personību jau tajā laikā.
1915. gada augustā Bangerskis beidzot izcīnīja to, lai viņu pārceltu uz jaunizveidotajām latviešu strēlnieku vienībām, kas atradās 5. armijas sastāvā. Ceļā uz Daugavgrīvas štābu Bangerskim sāka parādīties stipras nacionālas noskaņas. Protams, viņš vienmēr bija latviski noskaņots un savu tautiešu patriots, un zināja, ka jācīnās ar vāciešiem, lai latviešiem būtu vairāk tiesību. Tomēr fakts, ka tika atļauts dibināt latviešu nacionālās vienības, viņā kaut ko izmainīja. Ja līdz šim viņš krievu vienībās darbojās pilnīgi automātiski, kā robots, un tiecās tikai attīstīt savu karjeru, tad tagad viņā raisījās visādas pārdomas: gan viņa paša liktenis, viņa tautas liktenis, kā tas viss beigsies gan viņam, gan latviešiem? Šādas domas viņa raisījās, jo, vēl nenonākot Daugavgrīvas štābā, bija manāmas skeptiskas domas no krievu virsniekiem. Tur Bangerskis pirmo reizi atcerējās ģenerāļa Zeļeņecka mācību un jautāja sev: „Vai gan personiskā karjera ir vērtīgāka par to visu? Dzimtene mani aicina, vai varu neiet?”
Ierodoties Daugavgrīvas cietoksnī, pirmais cilvēks, ko Bangerskis sastapa, bija leitnants Briedis, kurš tam stāvēja pretī stalts, ar Sv. Jura ordeni pie krūtīm un Sv. Jura zobenu pie sāniem. Izrādījās, ka šie nākotnē populārie latviešu varoņi bija paši pirmie virsnieki, kas pieteicās latviešu strēlniekos. Kā cietokšņa komandants teica: „Karaspēks jau esot, bet komandieru nav, jūs esat pirmie.”. Viņiem uzreiz tika piedāvāts komandēt 1. Daugavgrīvas bataljonu un 2. Rīgas bataljonu, attiecīgi Bangerskim 1. un Briedim 2. Tomēr Briedim kā leitnantam vēl nebija izredzes paturēt šo amatu uz ilgu laiku, tādēļ viņš lūdza, lai viņu ieskaita pie Bangerska kā 1. rotas komandieri. Šādu notikumu rezultātā Bangerskis savā jaunajā bataljonā visos vajadzīgajos amatos jau bija dabūjis ļoti pieredzējušus un labus virsniekus – Briedi kā ierindas, Bolšteinu kā administratīvo un Jaunbērzu, kurš Latvijas laikos bija Rīgas apriņķa vecākais, kā saimniecisko.
Izrādījās, ka realitātē izveidot bataljonu nav nemaz tik viegli, jo Bangerskim tas bija jāizveido no 18-21 gadus veciem jaunekļiem, lielākā daļa no kuriem bija tikko no skolas soliem. Pirmajos mēnešos bija liela problēma ar disciplīnu, kā arī ar ekipējuma trūkumu, kas samērā slikti ietekmēja jauno strēlnieku morāli. Līdz leģendārajām un elitārajām latviešu strēlnieku vienībām vēl bija ejams tāls ceļš. Vēlāk pēc Pleskavas štāba apmeklējuma un savas neapmierinātības izteikšanas, Bangerskis nodrošināja savu bataljonu apgādi ar ieročiem, apģērbiem un visu vajadzīgo. Abiem bataljoniem tika atrasta dislocēšanās vieta Tērbatā.
Beidzot arī jauniesauktie strēlnieki sagaidīja savu kārtu doties uz fronti un 23. oktobrī tika nosūtīti uz Olaini. Jau 25. oktobrī 1. Daugavgrīvas bataljona 2. un 3. rota izcīnīja savu pirmo cīņu, atvairot uzbrūkošos vāciešus. Šajā kaujā arī krita pirmie trīs latviešu strēlnieki, precīzāk, divi latvieši un viens lietuvietis – Jēkabs Timms, Andrejs Stūris un Jānis Gavenas. Bangerskis vēl pat nebija ticis atpakaļ līdz štābam, kad šī cīņa jau bija notikusi, tādēļ par šo notikumu viņam nebija ne mazākās informācijas. Tāpēc viņš bija nepatīkami pārsteigts, kad, sperot pirmo soli pāri slieksnim, tam uzklupa virsū ģenerālis Egerts, kratot tā roku un sajūsmā saucot: „Apsveicu jūs ar jūsu strēlnieku kaujas kristībām un panākumiem cīņā!”.
Neskatoties uz ģenerāļa neviltoto sajūsmu, Bangerskis tūlīt pat devās atpakaļ uz fronti, lai noskaidrotu situāciju, jo tomēr par saviem latvju zēniem viņš manāmi uztraucās, bet viss, kas viņu tur sagaidīja, bija lepni saucieni: „Vācieši mums uzbruka, bet mēs viņus atsitām!”. Dienu vēlāk pulkvedis Briedis uzsāka pārgalvīgu uzbrukumu pie Plakaņiem. Šis pārgalvīgais uzbrukums bija ļoti veiksmīgs un kļuva slavens gar visu Krievijas fronti. Pēc vācu gūstekņa saņemšanas atklājās, ka Briedis bija ar vienu rotu uzveicis veselu vācu pulka bataljonu. Rezultātā viena latviešu rota bija sakāvusi trīs reizes stiprāku pretinieku.
Trīs dienas vēlāk arī otrs bataljons tika izsūtīts uz fronti, kad tam tika nodrošināts viss trūkstošais. Četras dienas vēlāk 3. Kurzemes bataljons arī sasniedza fronti. 22. oktobrī bija nākamā pārgalvīgā Brieža operācija, kas arī bija veiksmīga un tikai turpināja celt latviešu slavu kara laukā. Lai gan sākotnēji krievi latviešiem uzticēja tikai parastus izlūkuzdevumus, bet ar šiem parastajiem ‘izlūkuzdevumiem’ latvieši konstanti mainīja frontes situāciju, bet ne vāciešu labā. Latviešu panākumi Bangerska un citu augstākstāvošu latviešu virsnieku vadībā ne tikai atgrieza cīņas sparu krievu vienībās, bet arī lika vāciešiem pārdomāt savu līdzšinējo pārdrošību. Tādējādi no šī brīža latvju strēlnieki tika izmantoti kā morāles uzlabošanas elements krievu vienībās un tika svaidīti apkārt pa fronti. Bet krievu zaldāti nebija vienīgie, kas sajūsminājās par viņu panākumiem. Sajūsmā bija arī rīdzinieki, it īpaši Kurzemes un Zemgales bēgļi. Viņu panākumi tiem deva izredzes palikt dzimtenē. Kā arī pēc šo sākotnējo trīs bataljonu spožajiem panākumiem, uzreiz tika dota atļauja formēt vēl četrus. Leģendas par mūsu zēniem jau bija sākušās.
Pēc samēra veiksmīgajām marta kaujām, kurās diemžēl strēlniekiem bija lieli zaudējumi (ieskaitot Briedi, kurš tika ievainots), Bangerskis sastapās ar Jukumu Vācieti, kurš bija 5. Zemgales bataljona komandieris. Līdzīgi Bermontam, pēc Bangerska teiktā, Vācietis stipri pārspīlēja savu kara darbību. Arī jūlija kaujas bija tehniski izdevušās, bet arī tajās strēlnieki cieta lielus zaudējumus – 350 mirušie un ievainotie.
1916. gada 2. novembrī Bangerski paaugstināja par pulkvežleitnantu un viņš uz neilgu brīdi kļuva par jaunformētā strēlnieku pulka komandieri, bet šo amatu viņam nācās nodot pulkvedim Karlsonam, jo viņam bija augstāka pakāpe nekā Bangerskim. No vienas puses tas viņam nelikās godīgi, jo tomēr pirmos bataljonus, kas tagad bija kļuvuši par pulkiem, taču formēja, trenēja, audzināja, izvadīja cauri vairākām kaujām tieši Bangerskis. Tādēļ viņš bija diezgan sarūgtināts par šo iznākumu. Tomēr uzreiz pēc pulka nodošanas viņš tika nosūtīts uz Ogri, lai uz noteiktu laiku pārņemtu 2. pulka komandēšanu, kas pēc „Nāves salas” bija nomocīts.
Ap Ziemassvētku kauju laiku latviešu brigādes tika pārformētas par divīziju un Bangerskis tika iecelts par apvienotās divīzijas štāba priekšnieku. Par to viņš nemaz nebija sajūsmā, jo vienmēr ir bijis pret lielāku latviešu vienību izveidi. Bangerskis vienmēr uzstāja, ka latviešu vienībām jāpaliek mazu vienību formā, jo tas nozīmēja, ka tās netiktu izmantotas priekš lielām operācijām un tādējādi izvairītos no lieliem zaudējumiem, jo kaujā maksimāli tiktu iesaistīti tikai 2 no 8 bataljoniem. Bet nu Bangerskis bija kļuvis par to cilvēku, kas sūtīs jauno latviešu divīziju riskantā kaujā. Tas viņu ļoti sarūgtināja.
Tā arī sākās slavenās Ziemassvētku kaujas, kuras sākotnēji ritēja ļoti labi. Pirmā vācu līnija tika ieņemta tikpat kā bez zaudējumiem. Tomēr, lai gan no visa 2. Sibīrijas korpusa, kurā ietilpa arī latviešu divīzija, vienīgos panākumus visā ofensīvā bija guvušas tikai latviešu vienības, tās vairs nespēja virzīties uz priekšu un sāka ciest lielus zaudējumus. Pēc divu rezerves pulku iesūtīšanas, lai aizpildītu nu jau šauro frontes līniju, tika lūgti papildspēki no netālu esošās krievu divīzijas, bet viss, ko viņi atsūtīja, bija viens jātnieku divizions (250 jātnieki), kuri pēc situācijas aplūkošanas paziņoja, ka viņi tur neko nevar darīt, un devās prom. Daudz par vēlu viņus sasniedza četri krievu bataljoni, kas bija domāti kā papildspēki, bet tas nebija ne tuvu sākotnēji solītajiem papildspēkiem. Nezaudējot cerību, latviešu štābs turpināja cerēt uz papildspēku pienākšanu; un tas ietekmēja arī strēlnieku morāli. Viņi bija apņēmības pilni noturēt savas pozīcijas un izpildīt savu uzdevumu, neraugoties uz lielo salu, ēdiena neesamību un lielajiem zaudējumiem. Tad pēkšņi viņi saņēma vēstījumu, kurā tika ziņots: „Rēķinieties tikai ar saviem spēkiem!” Un nākamajā dienā latviešu divīzija, kas vienīgā bija guvusi panākumus un atņēmusi vāciešiem teritoriju, tika pakļauta neveiksmīgās 3. Sibīrijas divīzijas komandierim. Turpinoties šīm neveiksmīgajām operācijām un krievu ambīcijām, divi latviešu pulki (3. un 4.) tika sūtīti pašnāvnieciskā misijā. Abiem pulkiem bija jāuzbrūk pāri atklātam tīrelim; un tad vācu ložmetēji pa tiem atklāja uguni no divām pusēm. Tas viss bija viegli novēršams ar vienkāršu artilērijas atbalstu, ja vien krievu vadībai tas būtu ienācis prātā. Dēļ šī uzbrukuma bija ievainots 4. pulka komandieris; un Bangerskim bija jāpārņem tā vadība. Ieraugot šo bijušo latvju tautas ziedu, stalto vīru pulku ar drošajiem skatiem, kad tā vien likās, ka šādiem vīriem nekas un nekad nevarētu būt par grūtu un neiespējamu, Bangerskim sāpēja sirds. Vēl nekad viņa garajā kara dienestā viņam nebija nācies sastapties ar šādu skatu. Pēc viņa vārdiem: „Vienība, ko man nācās pārņemt, bija bēdīgas kādreizējā pulka atliekas. Rindas bija sarukušas uz pusi, trūka daudz virsnieku, trūka instruktoru. Strēlnieku skati bija kā mulsuma pilni. Bija redzams, ka pulka garastāvoklis ir cietis un noskaņojums tālākai kaujas darbībai nelabvēlīgs.” 18. janvārī 4. pulks Bangerska vadībā devās uzbrukumā. Tuvojoties frontei, Bangerskis sastapa arī divus latviešu pulkus un četrus sibīriešu pulkus. Rīkojoties patvaļīgi, Bangerskis apvienoja visus tur esošos pulkus savā vadībā, devās uzbrukumā. Viņa vadībā visi septiņi pulki aiztrieca vāciešus prom Maztīrelī gandrīz bez neviena kritušā, par ko Bangerskis bija ļoti priecīgs. Pēc kaujas viņam arī izdevās izkaulēt cietušo latviešu pulku nomaiņu pret svaigām rezervēm, kā arī ieguva 4. Latviešu pulka atzinību un uzticību.
Ar to arī beidzās slavenās Ziemassvētku kaujas – 8000 veltīgi miruši latvieši, un neizmantota iespēja atbrīvot Jelgavu caur diviem ‘vārtiem’, ko latvieši bija atvēruši vācu frontē. Kā arī piepildījās Bangerska hipotēze – jo lielākas latviešu vienības tiks veidotas, jo lielākus zaudējumus cietīs latviešu tauta. Pēc šīm kaujām atskatoties uz zaudējumiem, latviešu vidū tie bija procentuāli vislielākie un kvalitātes ziņā tie bija neaizvietojami. Vēlāk, kad 4. pulkam pienāca jaunas rotas kā aizvietojumi, Bangerskim dažādu defektu dēļ (vecums, slimība u.c.) nācās sūtīt pusi atpakaļ. Un arī pieņemtie vairs nebija tie paši leģendārie strēlnieki, kuri par savu slavu bija maksājuši ar asinīm. Protams, jauniesauktie varēja papildināt rindas, bet vairs nespēja stiprināt divīziju kvalitātes ziņā. Pēc šīm stipri neizdevušajām kaujām, rādot visaugstāko varonības un pašaizliedzības sniegumu cīņās ar izcili kareivisku pretinieku, pārvarot ne tikai parasti grūti pārvaramos dzeloņstiepļu aizžogojumus pretinieka pozīcijas priekšā, bet arī ziemas salas radītos dabas apstākļus, latviešu strēlnieku vienības savu entuziasmu bija zaudējušas. Arī ļoti daudz slaveno latviešu virsnieku aizgāja prom no šīm vienībām pēc Ziemassvētku kaujām. Arī Bangerskim nācās šķirties no strēlniekiem, jo viņš pēc paaugstinājuma par pulkvedi tika iecelts par 17. Sibīrijas pulka komandieri. Šo viņš uztvēra diezgan sāpīgi, jo tomēr viņš bija tas, kas izveidoja 1. Daugavgrīvas bataljonu, vēlāk pulku, praktiski no nulles.
Ar šo pulku Bangerskim nebija problēmas. Protams, pie tā bija jāpiestrādā, bet Bangerskim izdevās iegūt pilnu šī pulka uzticību un pakļautību. Tas pierādījās, kad nezināma iemesla dēļ frontes komiteja bija sūtījusi pilnvarotu virsnieku, lai aicinātu Bangerska pulku tam neklausīt. Pēc Bangerska pavēles viņš tika apcietināts; un vakarā ieradās delegācija no frontes komitejas ar paziņojumu, ka ieradušies arestēt pulkvedi Bangerski. Tos uzņēma pulka izpildkomiteja un skaidri atbildēja šādi: “Nākt jau jūs variet, bet pulkam vēl ložmetēji esot un savu komandieri pulks labprātīgi neizdošot.” Par šādu lojalitātes izrādīšanu Bangerskis bija pateicīgs savam 17. Sibīrijas pulkam. Vēlāk tas atkārtojās pēc boļševiku revolūcijas, kad pie Bangerska ieradās pulka izpildikomiteja un viņu brīdināja, ka no “augšas” nāk spiediens uz komiteju pārņemt pulkā varu, kas viņiem pašiem nepatika. Vēloties saglabāt labās attiecības un neriskēt pašam ar eskalāciju ar komunistiem, Bangerskis pateicās par brīdinājumu un devās atvaļinājumā pie savas mātes, ko pirms Rīgas krišanas bija aizsūtījis uz Ukrainu, tādējādi izvairoties no sarkano “revolūcijas” Krievijā.
Pēc dažām nedēļām nāca pavēle visiem bijušajiem Krievijas impērijas virsniekiem noņemt uzplečus. Turklāt Ukrainā sāka veidoties Ukrainas armija; un arī Bangerskis saņēma aicinājumu pievienoties, bet atteica, aizbraucot no Ukrainas. Pēc neilga laika dzīvojot Troickā, Bangerskis saņēma šādu ultimātu: lai gan boļševiku komiteja zina, ka viņš esot noskaņots pretpadomiski, viņam tiks piespiests formēt jaunas revolucionārās vienības. Bangerskis no tā izvairījās, teikdams, ka lai šo paveiktu viņam jādodas uz Maskavu pēc instrukcijām. Vēlāk Petrogradā viņš satika atkal savus vecos latviešu cīņu biedrus – Briedi, Gopperu un Auzānu, kuri cītīgi centās izdomāt plānu, kā pēc iespējas vairāk latviešu strēlniekus dabūt prom no sarkanās armijas un kā neļaut izveidot jaunas sarkanās vienības. Briedis pēc sarunas uzaicināja Bangerski uz vakariņām pie viņa. Šeit Bangerskis saņēma piedāvājumu pievienoties pret boļševikiem vērstām vienībām. Tomēr no tā viņš atteicās, jo nevēlējās būt nevienā krievu pilsoņkara pusē. Briedis neļaunojās un paziņoja, ka piedāvājumus jebkurā gadījumā būšot spēkā.
Vēlāk viņš tomēr bija spiests iestāties pie baltajiem; un pie vairākām “balto valdībām” bija spiests vadīt vairākas divīzijas cīņā pret boļševikiem. Vēlāk, pēc atbruņošanās caur Vladivostoku, viņš devās uz Japānu, tad Koreju, tad Franciju un beidzot uz Latviju. Nu beidzot Bangerskis bija atgriezies Latvijā, pēdējo reizi viņš šeit bija pirms četriem gadiem piedaloties kaujā pie Mazās Juglas. Pirmais, ko Bangerskim sanāca darīt Latvijā, bija doties pie Meirovica nodot diplomātisko pastu, kas viņam tika uzticēts Parīzē. Mazliet parunājuši par jauno situāciju Eiropā, Bangerskis izteica savu nostāju, ka ir nepieciešams izveidot valstu savienību, kurā ietilptu Baltijas valstis, Somija, Polija, Zviedrija un Vācija, lai nodrošinātos pret augošu padomju draudu austrumos. Atgriežoties dzimtenē, Bangerskis vairs nevēlējas domāt par militāro dienestu pēc 25 gadiem tajā. Viņš bija pārdzīvojis trīs karus, divas revolūcijas, redzējis sabrūkam veselas armijas un valstis, kā arī jauno varu izrēķināšanos ar nevainīgiem cilvēkiem. Pēc tā visa Bangerskim šķita, ka vairs nevarēs skatīt dzīvi gaišākām acīm. Apciemojot draugus un radus, lai atkal atjaunotu senas draudzības un pārrunātu, kā katram gājis šo piecu gadu laikā, viņš nonāca pie vēlmes iegūt mazu stūrīti priekš sevis, kur beidzot atpūsties no visa piedzīvotā. Tā arī 1922. gada pavasarī viņš to ieguva. Pērsē viņš atjaunoja dzirnavas kopā ar savu brāli un uzbūvēja sev māju. Tā arī trīs gadus Bangerskis šeit pavadīja, atpūšoties un arī atgūstot dzīves prieku un enerģiju.
Bangerski iecēla par Kurzemes divīzijas komandieri. Lai gan par to viņš nebija sajūsmā, jo bija plānojis pavadīt atlikušo dzīvi privāti, viņš neļaunojās, jo vienmēr bija gatavs kalpot savai dzimtenei. Nonākot Liepājā, viņš sastapās ar grūtu uzdevumu. Iepriekšējais komandieris Ķūķis bija vienīgais iemesls, kādēļ Liepāja vēl nebija pilnībā sarkana. Šķērslis bija ne tikai ideoloģiskā sašķeltība, bet viņam nācās reorganizēt arī visu divīziju. Tas nebija sevišķi viegli, jo jaunie virsnieki no franču akadēmijām dažādi bloķēja Bangerska pavēles. Piemēram, veidot kopējas armijas mācības, kurās būtu iesaistīti arī gaisa spēki.
Drīz vien jaunajā H.Celmiņa valdībā Bangerskis kļuva par kara ministru. Šajā amatā viņš ļoti centās panākt ciešāku sadarbību ar Igauniju. Kā arī sava amata piecos gados, Bangerskis ļoti centās modernizēt Latvijas armiju. Sākot ar centieniem iepirkt ne tikai lētas, bet arī modernas lidmašīnas, līdz motociklu bataljonu veidošanai. Diemžēl lielākas motorizētas vienības Latvija nevarēja atļauties. Arī plāni par ieroču atjaunošanu un efektīvu robežsargu posteņu izveidošanu tā arī netika izskatīti Saeimā. Arī par Saeimu Bangerskis nebija sajūsmā, jo gandrīz visas sēdes, ko viņš apmeklēja, sastāvēja no partiju ķīviņiem. 1930. gadā kļūstot par Latvijas Kara akadēmijas kursu priekšnieku, Bangerskis turpināja censties realizēt sadarbību starp Latviju un Igauniju. Un nosacīti tas arī izdevās. Tagad Latvijai un Igaunijai bija kopējas ikgadējas mācības. Bet diemžēl pēc Bangerska aiziešanas no Kara akadēmijas, lai kļūtu par Zemgales divīzijas komandieri, kopdarbība tika pārtraukta. Kopumā ģenerālis Bangerskis Latvijas armijā pavadīja 13 gadus, divas reizes būdams kara ministra amatā, 3 gadus vadīdams virsnieku akadēmisko izglītošanu un pārējā laikā vadot kādu divīziju.
Kristaps Gulbis
